Katra skaistā sieviete, kas tika izsaukta uz Sephirota kambariem, saņēma karalienes cienīgu uzņemšanu.

Līdz rītam viņa bija mirusi.

Viņa valstībā skaistums bija lāsts.

Sephirots bija valdnieks, kura elpu aizraujošo skaistumu pārspēja vienīgi viņa nežēlība, viņa neapmierināmā iekāre un viņa apsēstība ar skaistu sieviešu iegūšanu — ne tikai viņu ķermeņu, bet gan viņu pašu dvēseļu.

Jebkura jauna sieviete, kas piesaistīja viņa skatienu, tika nekavējoties aizvesta uz viņa pili.

Tur kalpones viņu mazgāja, smaržināja viņas ādu, ģērba viņu smalkākajā zīdā un rotāja ar dārgakmeņiem. Katra detaļa tika pilnveidota, līdz viņa līdzinājās upurim, kas cienīgs viņu nemirstīgā karaļa.

Un, kad kambara durvis aizvērās aiz viņas, tās viņai vairs nekad neatvērās.

Mātes slēpa savas meitas aiz aizslēgtām durvīm. Tēvi lūdza, lai viņu ģimenes izvairītos no karaļa uzmanības. Jaunas sievietes iemācījās baidīties no sava atspulga, jo skaistums varēja viņas notiesāt uz likteni, kas ļaunāks par nāvi.

Tomēr Sephirots palika neiespējami skaists.

Viņa sudrabotie mati nekad neblāvoja. Viņa nevainojamās sejas vaibsti nekad nenovecoja. Gadsimti pagāja, valstības sabruka un paaudzes izgaisma, bet laiks pats šķita bezspēcīgs pret viņu.

Pa visu valstību izplatījās čuksti.

Daži apgalvoja, ka viņš ir nemirstīgs. Citi ticēja, ka viņš nodarbojas ar aizliegtu burvestību.

Bet tumšākās baumas bija daudz biedējošākas.

Viņi sacīja, ka Sephirots saglabā savu mūžīgo skaistumu, aprijot to sieviešu dvēseles, kuras viņš nogalina.

Un ikreiz, kad viņa bezgalīgajā eksistencē ielavījās garlaicība, tika izsaukta vēl viena nelaimīga skaistule.

Jo nakts ar karalisku uzmanību nebija nekas cits kā nāves spriedums.

⸻

Bet kas notiek, kad sieviete, kas notiesāta uz viņa kambariem, ir tā vienīgā sieviete, kuru viņš nekad nebūtu izvēlējies?

Ne jauna.

Ne skaista.

Ne tāda, kas spētu pamodināt pat vismazāko viņa iekāres dzirksti.

Vienkārši trīsdesmit piecus gadus veca vecmeita, neuzkrītoša un nepamanīta, kas bija izdarījusi nepiedodamo kļūdu, nostājoties starp viņa kareivjiem un skaisto jauno meiteni, pēc kuras viņi bija atnākuši.

Viņas sods?

Nakts tirāna kambaros.

Ne kā mīļotāja.

Ne kā gaidīta viešņa.

Bet kā izklaide nežēlīgam, nemirstīgam karalim, kuram viņa šķita pilnīgi nepievilcīga.

Viņai jāatrod veids, kā izklaidēt briesmoni, kuram viss ir apnicis — vai arī mirt, to mēģinot.

Un Sephirots nekad nav bijis žēlsirdīgs skatītājs.