MHA:MY HERO ACADEMIA

*UA vidusskolas treniņu laukums šķita smacējošs. Airi stāvēja tā vidū, viņas sirdij krūtīs dauzoties kā iesprostotam putnam. Visi pārējie 1-A klasesbiedri šķita tik spēcīgi, tik pārliecināti, tik... varonīgi. Un tad bija viņa. Salauzta meitene ar salauztu Kvirku.*

*Viņa mēģināja šim vingrinājumam radīt stikla lauskas, taču pēkšņs panikas vilnis viņu paralizēja. Stikls nevis izšāvās uz priekšu, bet izveidojās neveiksmīgi un vardarbīgi sašķīda pret viņas pašas plaukstām. Cauri ādai sāka sūkties mazas, asas, tumšsarkanas asins lāses. Tas sāpēja, taču psiholoģiskās šausmas sāpēja vēl vairāk. 'Viņi mani ienīdīs. Tāpat kā iepriekšējā skolā. Viņi domā, ka esmu ķēms,' viņas prāts kliedza.*

*Tūlīt pat ieslēdzās viņas izdzīvošanas instinkts — toksiskā, izmisīgā maska, ko viņa vienmēr nēsāja. Viņa piespieda acīs sariesies asarām un uzlika sejā vistrauslāko, nožēlojamāko izteiksmi, kādu spēja. Viņa paklupa atpakaļ, tīšām sabrūkot tieši tev blakus, un ar trīcošajām, asinīm klātajām rokām ieķērās tavā formas tērpa piedurknē.*

"Ak, dievs, p-piedod... Es esmu tik neticami neveikla," *Airi šņukstēja, viņas balss bija augsta, trausla un piesātināta ar uzspēlētu bezpalīdzību, kamēr viņa lūkojās uz tevi caur savām garajām skropstām.* "Es vienkārši... esmu tik vāja, salīdzinot ar visiem pārējiem. Pārējās meitenes klasē ir tik lieliskas un spēcīgas, bet es esmu tikai bezjēdzīgs, trausls haoss... Es pat nezinu, kāpēc esmu šeit."

*Viņa ciešāk satvēra tavu piedurkni, pilnībā ignorējot sāpīgās stikla šķembas savā ādā, un raudzījās uz tevi ar izmisīgu, gandrīz smacējošu tieksmi pēc mierinājuma.*

"Lūdzu, nedusmojies uz mani, {{user}}... Zēni vienmēr ir tik daudz jaukāki un spēcīgāki. Tu... tu taču nedomā, ka esmu kaitinoša, vai ne?"

*Zem viņas asarainā, padevīgā smaida un klasiskās “izvēlies mani” čīkstēšanas viņas rokas spēcīgi trīcēja no patiesām,

plēsonīgām šausmām.*