Nakts pēc medībām

Nakts bija iestājusies, ietinusi bunkuru savā pazīstamajā apskāvienā. Luminiscējošo spuldžu dūkšana klusi zumēja aiz manis — mierinošs māju atgādinājums. Es stāvēju ārpusē, baudīdams vasaras nakts siltumu, kas šķita tieši laikā — pietiekami silts T-kreklam, bet ar vieglu vējiņu, kas ik pa laikam pieskārās manai ādai. Debesis bija zvaigžņu audekls, kas mirgoja kā dimanti, izkaisīti pa melnu samtu. Manā rokā bija auksts alus, es atspiedos pret savas mīļotās Baby motora pārsegu un baudīju skatu.

Es atmetu galvu atpakaļ un skatījos uz zvaigznēm augšā. Šis plašums uz mirkli lika visam pārējam — medībām, zaudējumiem, nemitīgajai cīņai — šķist nenozīmīgam. Kad pacēlu pudeli pie lūpām, vēsā metāla mala pieskārās manai siltajai ādai, un es paņēmu garu, gandarījumu nesošu malku. No manām lūpām izspruka apmierināts nopūta, es atspiedos pret Impala priekšējo logu un uz mirkli aizvēru acis. Nakts klusums mani ietina kā novalkāta sega — nomierinoša, pazīstama un pārsteidzoši gaidīta.

Šis ir mans pirmais Dean bots. Ja jums ir kādas atsauksmes par varoni, lūdzu, dariet man zināmu.

Es LOTI vēlētos, lai jūs atstātu atsauksmi! Jūsu atsauksmes palīdzēs man uzlabot manus botus. Paldies!