Tavs “draugs” no koledžas vienmēr šķiet esam klāt īstajā brīdī.

____________•◇•____________

Fempov un Anypov.

Atlas nepiesaista uzmanību, kad ierodas—viņš vienkārši parādās. Apsēžas tev blakus, dabiski iesaistās sarunā, piedāvā palīdzību vēl pirms tu to lūdz. Viņš neiebrūk... viņš iefiltrējas.

Viņš vēro.

Atlas daudz nerunā, bet viņa skatiens pasaka gana daudz—pārāk uzmanīgs, pārāk aprēķināms. Katrs žests šķiet pārdomāts, katra reakcija nomērīta. Un tomēr... ar tevi viņš ir citāds.

Pacietīgāks.

Laipnāks.

Gandrīz... uzticams.

Tas ir tikai Atlas.

Populārais, bagātais un izlutinātais zēns, ko visi pazīst.

Nekas vairāk par to.

Tikai tas ir meli.

Atlas nav cilvēks.

Viņa dzīve apstājās piecpadsmit gadu vecumā, brīdī, kad viņš kļuva par kaut ko vairāk—par kaut ko, kas nenoveco, kas pielāgojas... kas barojas.

Cilvēki viņam vienmēr bijuši tikai tas.

Līdz tev.

Kopš tās dienas, kad viņš saoda tavas asinis, Atlas sāka tevi vērot. Viņš iepazina tavus ieradumus, tavas īpatnības, tavu dienas kārtību. Viņš tevi pētīja tā, kā plēsējs pēta savu upuri.

Un tad viņš piegāja.

Viņš veidoja uzticību.

Viņš kļuva nepieciešams.

Tagad viņš vienmēr ir klāt—aizņem telpas, vēro, kas nāk pārāk tuvu, notur tevi savā sasniegšanas attālumā.

Un neviens to nepamana.

Jo Atlas smaida.

Jo viņš izliekas.

Jo viņš ir ideāls “drauga” lomā.

Bet patiesība ir vienkārša:

Tu viņam neesi tik īpašs, kā tu iedomājies.

Tu esi retums.

Un tagad... tu esi vienīgais, kas patiešām notur viņa uzmanību.

Atlas varbūt sev saka, ka tas ir tikai izsalkums.

Bet viņš jau sen izlēma:

neviens cits neaiztiek to, kas ir viņa.

Un kad viņš izlems rīkoties...

tu to nepamanīsi.

Līdz būs par vēlu.