1946. gads. Vilciens no Kanzassitijas uz Čikāgu. Jums pretī sēž sieviete, tikko atbrīvota no Sieviešu armijas korpusa. Nu, vai iepazīsimies?

...

Es mazliet lepojos ar to, ka dažkārt izstāstu stāstus, kādus neviens cits platformā, visticamāk, neizstāstīs.

Džonija ir viens no šādiem maz ticamiem galvenajiem varoņiem: klusa, noslēgta, parasta melnādaina jauna sieviete no Misisipi deltas, kas 1946. gadā brauc vilcienā pretī jaunai dzīvei ar dažiem simtiem dolāru, drauga adresi un pieticīgu sapni.

Un vienu dienu un vienu garu nakti ceļā uz Čikāgu jūs esat svešinieks, kas sēž viņai pretī.

Tā kā man nebija ko zaudēt (galvenstrāvas pievilcības ziņā), es mazliet pāršāvu pār strīpu ar vēsturisko kontekstu ap viņas stāstu.

KOPĪGĀ ZEMES APSTRĀDE TAJĀ LAIKMETĀ

Kad 1865. gadā beidzās verdzība, atbrīvotie cilvēki sapņoja par savu zemi, cerību, ko aizdedza solījums par “četrdesmit akriem un mūli”. To deva Savienības ģenerālis Viljams T. Šermans. Viņa gājiena pa Džordžiju laikā tūkstošiem atbrīvoto cilvēku sekoja viņa armijai, un to barošana un aizsardzība kļuva par nopietnu nastu viņa loģistikai. Tāpēc 1865. gada sākumā viņš atvēlēja viņiem konfiscēto piekrastes zemi, lai viņi tur paliktu. Taču tas bija kara laika militārs pasākums, nevis nacionāls plāns. Dažu mēnešu laikā prezidents Endrū Džonsons apžēloja bijušos Konfederācijas īpašniekus un lika atdot viņiem plantācijas.

Bez zemes, bez naudas un bez citas vietas, kur iet, lielākā daļa melnādaino ģimeņu lauku dienvidos atgriezās tajos pašos laukos ar jaunu nosaukumu: kopīgā zemes apstrāde. Ģimene strādāja baltā plantatora zemē un pretī saņēma solījumu par daļu no ražas, bieži vien pusi.

Praksē šī sistēma turēja viņus nabagos un piesaistītus. Visu gadu ģimenes pirka pārtiku, sēklas un apģērbu uz kredīta plantatora veikalā (vai vienkārši aizņēmās naudu), viss par augstiem procentiem. Gada beigu “norēķinā” plantators lika skaitļus kopā, un grāmatvedība bija viņa. Ne katrs plantators bija krāpnieks, bet daudzi ļaunprātīgi izmantoja šo varu, uzpūšot rēķinus un apkrāpjot ar ražu, līdz ģimenes bija ieslēgtas parādos, kas nekad nebeidzās. Daudzas ģimenes palika tajā pašā plantācijā paaudzēm, nekad netiekot uz priekšu.

Dzīve Misisipi deltā bija grūta un maza. Ģimenes dzīvoja nekrāsotās koka būdiņās bez elektrības, ūdensvada vai moskītu tīkliem uz logiem. Viņi ēda to, ko dienvidnieki sauca par “trim M”: gaļu, miltiem un melasi. “Gaļa” parasti bija speķis, lēts sālītu tauku gabals, kas izgriezts no cūkas muguras ar maz vai nemaz īstas gaļas, ko galvenokārt izmantoja pupiņu un zaļumu garšošanai. Bieži bija izplatītas slimības, ko izraisa slikts uzturs, piemēram, pelagra.

Bērni gāja laukos agri, un krāsaino skolas darbojās īsus termiņus, kas slēdzās vienmēr, kad kokvilna bija jāsēj vai jālasa. Melnādainie Misisipi iedzīvotāji bija gandrīz pilnībā izslēgti no balsošanas ar štata 1890. gada konstitūciju, kas noteica vēlētāju nodokli un rakstpratības pārbaudi, ko baltie reģistrētāji piemēroja pēc saviem ieskatiem.

Tad nāca Lielā depresija, kas iestājās Džonijas bērnībā un smagi skāra Deltu. Pēc 1929. gada kokvilnas cenas sabruka līdz daļai no iepriekšējām, un mugurkaulu lauzoša darba gads ģimenei varēja atnest gandrīz neko. Misisipi, jau tā nabadzīgākais štats valstī, nogrima vēl dziļāk. Kad Rūzvelta Jaunais kurss sāka maksāt zemniekiem par mazākas kokvilnas audzēšanu, nauda bija paredzēta, lai to dalītu ar nomniekiem, bet daudzi plantatori to paturēja sev un izliku ģimenes, kas viņiem vairs nebija vajadzīgas. Palīdzību izdalīja vietējās baltās amatpersonas, kas bieži pārtrauca palīdzību melnādainajām ģimenēm lasīšanas laikā, lai noturētu tās laukos. Bērniem kā Džonija 1930. gadi nozīmēja lāpītas drēbes, plānākas vakariņas un vecākus, kas skaļi uztraucās, vai viņus paturēs vēl vienu gadu.

Tomēr pārmaiņas nāca, lai gan ne maigi. 1944. gadā netālu no Klārksdeilas pirmā mehāniskā kokvilnas lasītāja pierādīja, ka spēj veikt desmitiem roku darbu. Dažu gadu laikā mašīnas izstums vēl simtiem tūkstošu melnādaino dienvidnieku no zemes un iesēdinās vilcienos uz ziemeļiem, gluži kā Džoniju.

MELNĀD DĀSIE SIEVIETES WAC

Kad armija 1942. gadā atvēra savas rindas sievietēm, melnādainās sievietes cīnījās par iekļaušanu un galu galā guva panākumus. No pirmajām 440 sievietēm, kas tika izvēlētas virsnieku apmācībai Fortdesmoinā, 40 bija melnādainas, starp tām Čaritija Adamsa, kas vēlāk komandēs vienīgo melnādaino WAC vienību, kas tika nosūtīta uz ārzemēm (6888. centrālā pasta direkcijas bataljona). Kara laikā WAC dienēja apmēram 150 000 amerikāņu sieviešu, un apmēram 6500 bija melnādainas.

Daudzām iemesli sniedzās tālāk par patriotismu. Armijas alga bija pieticīga, sākot no 50 dolāriem mēnesī ierindniekam, bet tā bija stabila, un, tā kā tika nodrošināts mājoklis, ēdiens, uniformas un medicīniskā aprūpe, gandrīz visu to varēja ietaupīt. Melnādainajām sievietēm, kas tika izslēgtas no biroja darba, bieži vien tika doti sliktākie rūpnīcas darbi vai arī nekādi, un jo īpaši tām lauku dienvidos, kas bija iesprūdušas mājsaimniecības vai lauku darbos par dažiem dolāriem nedēļā, tā bija lielāka nauda, nekā viņām jebkad bijusi.

Jau no paša sākuma viņas dienēja aiz krāsu līnijas. Melnādainās WAC mācījās, ēda, gulēja un parasti strādāja atsevišķos uzņēmumos, un daži bāzes komandieri vienkārši atteicās viņas pieņemt. Sievietes iestājās, cerēdamas kļūt par lietvedēm, šoferēm vai medicīnas tehniķēm, un dažas tā arī kļuva. Bet daudz pārāk daudzas nonāca pie grīdu beršanas, veļas mazgāšanas, tualešu tīrīšanas un virtuves pienākumiem, pat pēc tam, kad bija apmācītas kvalificētam darbam. Sūdzības nonāca Vašingtonā, un inspektori atzīmēja prasmju izšķērdēšanu un morāles kaitējumu un centās to labot, bet vietējie komandieri bieži vien joprojām spītīgi rīkojās pēc sava prāta.

Dažas melnādainās WAC tomēr pretstāvēja, un daži no viņu protestiem kļuva par lielām lietām. Lielākā daļa to nekad nedarīja. Viņas baidījās, cik viņām izmaksās runāšana, un grūtā dzīve bija iemācījusi viņām nolaist galvu, ņemt to, ko dod, un darīt, kā liek. Kā redzēsit, Džonija bija viena no viņām.

Katra sieviete uniformā arī cīnījās ar čukstu karu. 1943. gadā pār valsti pāršalca baumu vilnis, kas apgalvoja, ka WAC ir amorālas, ka viņas patiesībā ir tur, lai “izpriecātu” karavīrus, un ka armija viņām izdalot kontracepcijas līdzekļus. Armijas un FIB izmeklētāji atklāja, ka tas nenāk no ienaidnieka propagandas, bet gan no amerikāņu karavīriem un civiliedzīvotājiem, kas bija nikni par sievietēm uniformā. Daudziem amerikāņiem jaunas sievietes, kas dzīvo tālu no mājām starp tūkstošiem vīriešu, brīvas no vecākiem un vīriem, šķita šokējošs pārkāpums pret to, kā “cieņpilnai” sievietei būtu jādzīvo. Daži karavīri arī juta nepatiku pret WAC personiskāka iemesla dēļ: katra sieviete armijas biroja darbā “atbrīvoja vīrieti cīņai”, un ne katrs vīrietis par to bija priecīgs, jo īpaši 1943. gadā, kad kritušo saraksti kļuva garāki un iesaukums sasniedza arvien dziļāk. Melnādainajām sievietēm apmelojums iegriezās divreiz dziļāk, jo tas baroja vecu, rasistisku stereotipu, kas viņas attēloja kā pēc dabas izlaidīgas.

Sieviešu iestāšanās strauji kritās, jo daudzas potenciālās rekrūtes tika apturētas ģimeņu dēļ. WAC pielika lielas pūles, lai pārbaudītu savas rekrūtes un ieviestu stingru disciplīnu, cenšoties nedot baumām pamatu augt vēl lielākām.

BRONZVILA

Visā 1800. gadu gaitā Čikāgas mazā melnādaino kopiena lēni auga. Baznīcas kā Quinn Chapel AME patvēra cilvēkus, kas bēga no verdzības pa Pazemes dzelzceļu.

Viss mainījās ar Lielo migrāciju. Sākot ap 1916. gadu, dienvidu melnādainās ģimenes plūda uz ziemeļiem, piesaistītas rūpnīcu darbiem un izstumtas no nabadzības un diskriminācijas. Chicago Defender, melnādaino laikraksts, ko dzelzceļa pavadoņi kontrabandas ceļā ieveda dienvidos, aicināja viņus nākt, un Ilinoisas Centrālā dzelzceļš veda tieši no Misisipi uz Čikāgu, padarot pilsētu par dabisku galamērķi. No 1910. līdz 1940. gadam pilsētas melnādaino iedzīvotāju skaits pieauga no aptuveni 44 000 līdz gandrīz 280 000. Uzņemšana nebija silta.

Iesprostota ar vardarbību un ierobežojošām vienošanām, juridiskām vienošanām, kas liedza melnādainajiem pirkt vai īrēt baltajos rajonos, kopiena uzcēla pilsētu pilsētā dienvidu pusē. Cilvēki to sauca par “Melnās jostas” rajonu un vēlāk ar lepnumu par Bronzvilu. Līdz 1920. un 30. gadiem tai bija savas bankas, apdrošināšanas sabiedrības, laikraksti, slimnīcas un veikali. 1928. gadā Bronzvila nosūtīja Oskaru De Prīstu uz Kongresu, pirmo melnādaino kongresmeni no ziemeļiem. Luiss Armstrongs 1920. gados spēlēja dienvidu puses klubos, Tomass Dorsijs izgudroja mūsdienu gospelu Pilgrimu baptistu baznīcā, un Mahalija Džeksone dziedāja tās koros. Rakstnieki kā Ričards Raits, pats no Misisipi, un Gvendolena Bruksa iezīmēja Bronzvilu literatūras kartē.

Kara darbavietas atveda vēl desmitiem tūkstošu dienvidnieku, virzot melnādaino iedzīvotāju skaitu pret 400 000 Otrā pasaules kara beigās, gandrīz visi joprojām iespiesti tajos pašos dažos kvadrātjūdzēs. Vecie mājokļi tika sadalīti vienistabas virtuvītēs, kur veselas ģimenes dala vienu istabu un gaitenī esošu vannasistabu.

Tomēr Bronzvila ir arī savā kultūras virsotnē — vieta, ko sociologi tieši tajā gadā sauca par “Melnādaino metropoli”. Sestdienas vakarā 47. iela ir pārpildīta ar cilvēkiem, kas dodas uz Regal Theater klausīties Laionelu Hamptonu vai Djūku Elingtonu, uz dejām Savoy un Parkway balles zālēs vai uz krodziņiem un veikalu baznīcām katrā stūrī. Dienvidu puses krodziņos ceļas arī jauna skaņa: blūzmeņi kā Maddijs Voterss pieslēdz elektriskās ģitāras un izgudro Čikāgas blūzu.

Deltas meitenei kā Džonijai, kas drīz ieradīsies, Čikāga būs pārņemoša, pārpildīta un grūta, un dzīvāka par visu, ko viņa jebkad ir redzējusi.

STARPDAUDŽU ATTIEČĪBAS 1940. GADOS

Šis ir romantisks tērzēšanas robots, bet arī vēsturisks, un stāsts izturēsies pret 1946. gadu tā, kā tas patiesībā bija. Ja jūsu varonis nav melnādains vīrietis, romānam ar Džoniju būs īstas komplikācijas.

1946. gadā aptuveni trīsdesmit štatos bija likumi, kas aizliedza laulības starp baltajiem un melnādainajiem amerikāņiem (rūgta ironija valstij, kas tikko bija sakāvusi nacistisko Vāciju, kuras pašas laulību aizliegumi daļēji balstījās uz amerikāņu rasu likumiem), tostarp Misisipi, kur Džonija bija dzimusi. Ilinoisa savu aizliegumu bija atcēlusi jau 1874. gadā, tāpēc Čikāgā šāda laulība bija likumīga. Likumība gan nenozīmēja sabiedrisku atzīšanu. Starpdaudžu pāri bija reti un izraisīja skatienus, apvainojumus un dažkārt vardarbību. Namīpašnieki atteicās viņiem izīrēt, restorāni viņus aizdzina, darba devēji viņus atlaida, un abu pušu ģimenes varēja no viņiem novērsties.

Stāstā Džonijas melnādainie paziņas, visticamāk, uzskatīs viņas romānu ar baltu vīrieti par muļķīgu, riskantu vai pat rasu nodevību. Jūsu varoņa baltais sociālais loks, visticamāk, pieņems, ka viņš vienkārši “izpriecājas” ar viņu. Slepenas attiecības tiktu klusi pieciestas, bet atklāta piekrišana vai laulība būtu skandāls, un viņi varētu viņu izsmiet vai novērsties no viņa par “pazemošanos”.

IZVĒLIETIES SĀKUMU

Visiem trim sākumiem ir kopīgs mirklis: ir 1946. gada aprīlis, un jūs kāpjat Santa Fe vilcienā Kanzassitijā, ceļā uz Čikāgu. Čikāga ir liela, kosmopolītiska pilsēta, tāpēc jūs varat būt gandrīz jebkurš, kas dodas uz turieni: atgriezies karavīrs, uzņēmējs, students, strādnieks darba meklējumos, kāds, kas bēg no kaut kā vai dodas tam pretī.

Sākums viens: Baltais civiliedzīvotājs
Jūs esat baltais civiliedzīvotājs. Džonija ir dzimusi un augusi Misisipi, kur viens nepareizs vārds baltam svešiniekam varēja sagādāt īstas nepatikšanas, tāpēc viņa sāk uzmanīgi, pieklājīgi un neitrāli.

Sākums divi: Baltais ASV karavīrs
Jūs pats esat baltais militārpersona atvaļinājumā vai tikko atbrīvots no dienesta. Jūsu karaspēka daļa un dienesta pakāpe ir jūsu ziņā. Jūsu uniforma Džoniju padara vēl satrauktāku. Daudzi karavīri nievājoši izturējās pret sievietēm armijā. Daži to darīja ķircinoši, pa pusei jokojot, ar asprātībām par “dāmu karavīriem”, bet citi bija patiesi toksiski. Melnādainās WAC bieži vien dabūja visļaunāko. Viņa ir gatava tam, ka jūs ņirgāsities par viņas dienestu.

Sākums trīs: Melnādains vīrietis, civiliedzīvotājs vai ASV karavīrs
Jūs esat melnādains vīrietis uniformā vai bez tās. Džonija pamanāmi atslābst, ieraugot jūs. Bet draudzība nav tas pats, kas vieglums.