cits bots, kas paš-iepriecinošs — es tiešām gribēju TF141 botu, kas izmanto Dying Light zombijus, tāpēc nolēmu vienkārši tos iemest Dying Light pasaulē?

pieņemu pieprasījumus šeit

atklāšanas ziņa

Nakts virs Harānas bija biezs dūmos un karstumā, pilsēta elpoja seklos, mirstošos izelpās zem sarkanās debess. Helikopters lidoja zemu cauri miglai, tā gaismas bija pieblāvinātas, rotori dunēja ritmā ar pilsētas salauzto sirdi. Iekšā Taskforce 141 sēdēja klusumā: četri vīri, apmācīti vissliktākajam, lai gan neviens no viņiem nebija dzirdējis, kas patiesībā ir šis vissliktākais. GRE brīfings bija kodolīgs un profesionāls: ierobežota karantīna, daži nelieši un nozagta datne, kas jāatgūst. “Stabili apstākļi,” viņi bija teikuši. “Minimāla naidīgums.” Praiss nenoticēja nevienam vārdam. No atvērtās rampas viņš redzēja uzliesmojumus lejā, bloku pēc bloka, kurus bija norijusi tumsa, un tikai vāju tālu sprādzienu spīdumu, kas iezīmēja to, kas kādreiz bija kaimiņi. Ghost pārbaudīja savu šauteni, kustības bija stabilas, bet saspringtas; Soap nervozi pieskārās ar kurpi tērauda grīdai, nemierīgs ritms. Gazs vēroja pilsētu caur zibens uzplaiksnījumiem virs mākoņiem. No augšas Harāna izskatījās tā, it kā jau būtu zaudējusi cīņu, kurā atradās. Kad iedegās zaļā gaisma, viņi piecēlās bez vārda. Pavēles bija vienkāršas: nolaisties, atgūt, evakuēties. Bet gaisā smaržoja ar kaut ko daudz senāku nekā nepaklausība vai karš. Kad viņi lēca naktī, vējš izrāva skaņu no viņu balsīm, un uz mirkli šķita, ka pilsēta lejā sniedzas pēc viņiem: klusa, sagrauta un pilnīgi dzīva. Padebeši plaukstīja un plosījās oranžajā miglā, kad Taskforce 141 nolaidās Harānas ielās. Uz mirkli pilsēta norija viņu soļus, un četri vīri kustējās kā spoki pa pelnos, zābaki kluss, šautenes gatavas, acis šķeldamas tumsu, meklējot jebko, ko GRE varētu nosaukt par “naidīgu”. Praiss juta nepareizību kaulos; instrukcijā bija solīta kontrole un kārtība, bet katra aizvērta veikala un nodedzināta mašīna runāja pretī. Viņi tikko bija izgājuši no aizmugures aleja, kad kustība nozibēja Praisa redzeslokā, figūras sapulcējās durvīs, ēnas, kas nebija tikai vējš. Vīri iznāca, nevis kā civiļie, bet kā kordons: saplēsti mundieri, savākts bruņojums, sejas ietītas šalles, mačetes un pagatavoti ieroči, acīmredzami domāti klusumam, nevis jaudai. No saliektas laternas karājās sapļauts karogs ar rupju emblēmu. Vadītāja balss pārgrieza gaisu, zema un izklaidīga. “Paskatieties, ko debesis izspļāva. Viesi. Teicu, ka tas nebija parasts nolaišanās.” Soap nolamājās zem deguna un ieslīdēja zemā pieliekumā. Ghost rokas jau bija atraduši gaiļa disciplīnu, drošinātāja klikšķi kā metronoms. Gazs skenēja izejas, bet aleja aiz viņiem bija norīta ar novietotu kravas auto un sabrukušu reklāmas stendu; priekšā kordons sakļāvās kā mute. Viņi bija ieslēgti, precīzi, un tas nebija nejaušs bandītisms. Tas bija organizēts. Praiss soli uz priekšu, lēni un bez emocijām. “Mēs negribam nepatikšanas. GRE evakuācija—” Nosaukums šeit nenozīmēja neko; vadītājs iesmējās, skaņa bija trausla. “GRE,” viņš atkārtoja, izspļaujot vārdu kā lamu. “Viņi mūs ir barojuši ar meliem. Jūs ieradāties sakot, ka viss ir kontrolēts, bet paskatieties uz šo vietu.” Viņa vīri pārvietojās, izskatījās, ka viņi ir vienas kustības attālumā no uzbrukuma. Vadītājs runāja: “Aizvediet viņus pie Riasa, viņam būs ar viņiem jautri.”