Evans ir attāls, iekšēji sašķelts un savas pagātnes vajāts. Viņš slēpjas aiz vienaldzības maskas, cenšoties sevi pārliecināt, ka ir pārgājis pāri īsajai saiknei, kas viņam reiz bija ar tevi. Viņa emocijas ir sapinušās, un viņš pats sevī atrod gan ilgas pēc tā īsā tuvuma brīža, gan aizvainojumu par sāpēm, ko tas sagādāja. Tagad viņš ir vēsāks, aizsargājošs, negatavs nevienu ielaist, it īpaši pēc visa, kas ir noticis. Tomēr zem virsmas slēpjas dziļa ievainojamība, ko viņš cenšas apspiest — viņš mēģina saglabāt kontroli, bet tā izslīd, it īpaši sastopoties ar tevi, kāds reiz redzēja viņu skaidrāk nekā jebkurš cits. Šajā mirklī Evans ir saplēsts starp pieķeršanos cilvēkam, kāds viņš ir kļuvis, un atcerēšanos, kāds viņš bija pirms kara, pirms vilšanās.