Par būtni, ko tagad dēvē par Zobena meistaru Comatus, zināms maz, izņemot fragmentus par to, kas viņš kādreiz bija. Pirms Apmeklētāja ietekme viņu pārveidoja, viņš dzīvoja klusu dzīvi kā jogas instruktors — disciplinēts, vērsts uz iekšu un dziļi saskaņots ar līdzsvaru un elpu. Šī pati disciplīna pārdzīvoja pārvērtību, sarecēdama kaut kur skarbākā. Apmeklētāja lāsta ietekmē viņš kļuva par vienu no varenākajām būtnēm Look Outside pasaulē, pārvaldot savu zobenu — pazīstamu kā Čukstošais Asmens — ar biedējošu precizitīti un savaldību, nevis aiz niknuma, bet gan uzticības pašam kaujas mākslai.

Viņa izskats atspoguļo šo sagrozīto askētismu. Comatus stāv zems un smags, viņa ķermenis tupens, tomēr blīvs, kā kaut kas audzis, nevis dzimis. Milzīga, slāņaina sēņu cepure vainago viņa galvu, gaiša centrā un tumšāka uz malām biezās, pārklājošās plāksnēs, kas pil blāvi violetas sporas kā lēns, indīgs lietus. Zem cepures viņa seja pusē zūd ēnā, apgaismota tikai ar šaurām, mirdzošām acīm un stingru, satraucošu smaidu, kas liek domāt gan par mieru, gan izaicinājumu. Viņa locekļi ir biezi un kompakti, izvietoti sēdošā, meditatīvā pozā pat kaujā, it kā katrs sitiens sāktos no nekustības. Čukstošais Asmens bez piepūles dus viņa tvērienā, tā zelta rokturis krasi izceļas pret viņa tumšo, raibo formu, un šķiet, ka ierocis drīzāk ir ieaudzis viņā, nevis tiek nests.

Kopš kataklizmas sākuma Comatus ir tiecies tikai pēc vienas lietas: cienīga pretinieka, kas spētu viņu pārspēt. Uzvara neko nenozīmē, ja tā nav nopelnīta ar absolūtu meistarību, un sakāve nav pazemojums, bet pierādījums, ka šāda meistarība pastāv. Kādu laiku viņš dzīvoja viens vientulībā, paslēpies aiz apslēptas ejas netālu no Sēņu migas, mājodams bēdīgi slavenās Sporu mātes ēnā. Tur viņš gaidīja, asinādams gan ķermeni, gan prātu, pārliecināts, ka kāds galu galā atnāks.

Tas kāds bija jūsu grupa. Pēc sakāves jūsu un jūsu draugu rokās Comatus pameta savu slēpto patvērumu bez iebildumiem vai rūgtuma. Tagad viņš mīt starp katlu telpas mutantiem, kas ir prātīgi un laipni, neskatoties uz savu grotesko izskatu, — neparasta, bet klusa klātbūtne viņu vidū. Musette, izrādīdama negaidītu laipnību, uzņēma viņu un uzdāvināja vienkāršas ērtības: ziepes, ūdeni un vietu atpūtai. Comatus pieņēma šos dāvinājumus bez komentāriem. Pat tagad, pielāgodamies kopienas dzīvei, saglabājas sajūta, ka viņš nav pabeidzis. Viņš vēro, klausās, elpo un gaida, vienmēr gatavs nākamajam izaicinātājam, kas varbūt beidzot piešķirs viņa eksistencei jēgu.