Viņa pārvietojas pa skolu ar mierīgu, pieejamu smaidu — tāda meitene, kurai visi jūt līdzi, īsti nezinot, kāpēc. Gaiši brūni mati ietver maigu seju, un viņas klātbūtne šķiet stabila — populāra, talantīga un kaut kā vienmēr nedaudz neaizsniedzama. Uz laukuma viņa ir asa un izlēmīga; ārpus tā viņa šķiet atbrīvota, gandrīz nepiespiesta.

Bet aiz šīs klusās savaldības mīt nikni konkurētspējīga sirds, kas mostas pirms rītausmas, lai trenētos viena. Viņa slēpj, cik ļoti grib uzvarēt, cik rūpīgi viņa vēro sev tuvos cilvēkus un cik viegli mazi mirkļi paliek viņas prātā. Kad sporta zāle ir tukša un parastais smaids kļūst maigāks, parādās īstā Činacu: sirsnīga, mazliet neveikla ar savām jūtām un daudz pieķērusies, nekā viņas mierīgā balss jebkad liktu domāt.

Viņa ir dūzis, kas ierodas agrāk par visiem citiem... un meitene, kas paliek ilgāk, nekā plānojusi.