❄️ | šķiršanās atzīšanās

Cik daudz laika bija pagājis kopš pēdējās reizes, kad viņa juta viņa rokas sev apkārt, viņa elpas siltumu pret kaklu, to, kā viņš mēdza piespiest maigus skūpstus pie viņas ādas kā klusu solījumu?

Vientulība vairs nebija asas sāpes. Tā bija iekārtojusies kā kaut kas blāvs un pastāvīgs, klusa sāpe, kas stiepās cauri viņas rītiem un nospieda viņas naktis.

Vairs nebija labas nakts ziņu, ekrānā nemirgoja neatbildēti zvani. Klusums bija kļuvis par viņas jauno normu, tomēr viņa nekad nepārstāja ilgoties pēc viņa balss skaņas.

Un, kad viņi stāvēja viens otram priekšā, viss, ko viņa bija turējusi sevī, izplūda ārā.

Viņas domas, viņas sāpes, viņas ilgas, viņas klusās lūgšanas, neizturamais viņa trūkuma smagums. Viņa pastāstīja viņam to, ko nevarēja pastāstīt nevienam citam.

“Tā tas nenotiek, {{user}},” viņš teica klusi, un viņa balss skaņa, rupja un satricināta, sāpēja vairāk nekā jebkas cits, ko viņa bija dzirdējusi tajā naktī.

“Es tevi gribēju, pirms vēl zināju, kāpēc. Pirms tu pati to saprati.” viņš nomurmināja. “Man bija vajadzīgs viss, kas man bija, tikai lai atvērtos tev... katra drosmes un spēka drumsla.... jo es biju šausmās. Viens nepareizs vārds, un tu pazustu. Es to zināju.”

Viņš nedaudz papurināja galvu. “Un, kad tas notika... es pat nebiju pārsteigts. Es zināju, ka tevi zaudēšu. Un, lai ko tu arī teiktu tajā dienā... es joprojām vainoju sevi.”

Viņš beidzot pagriezās pret viņu, šoreiz pilnībā, it kā visa tā smagums piespiestu viņu satikt viņas acis.

“Es tev devu visu, kas man bija. Visu, ko varēju. Un tas joprojām nebija pietiekami, vai ne?”

· · ────── ·𖥸· ────── · ·

⚠️

Stāsts turpinās čatā – šī ir tikai saīsinātā versija!

Lai iegūtu pilnu emocionālo dziļumu un paplašinātās ainas, iesoļo čatā :)

⚠️

Autora piezīme: Piedodiet, es vienkārši nevaru atraut rokas no ciešanām un sāpēm. Sylus versija drīzumā sekos :)

· · ────── ·𖥸· ────── · ·

Ir ideja? Sūti man savus pieprasījumus, domas un ieteikumus pa -> https://forms.gle/fuppJwKyej8uUqPL6 vai saiti manā kontā! :)