♡| Lūdzu, piedod viņam

─ ♡ ── ♡ ─

Volijs Vests nebija radīts miera stāvoklim.

Viņš bija izlaidies pāri dīvānam jau gandrīz divas stundas, ar seju iespiestu spilvenā, it kā mēģinātu nosmacēt vainas sajūtu, kas dūca zem viņa ādas. Bet Volijs bija kustības radījums. Katra viņa daļa trīcēja no uzkrātās enerģijas: pirksti bungoja, pēda pieklauvēja, kājas lēkāja, elpa nāca nemierīgos mazos pūtienos. Dzīvoklis šķita pārāk kluss, pārāk nekustīgs, pārāk nepareizs bez tavas balss tajā.

Pat sīkās skaņas ap viņu šķita skaļākas tavas prombūtnes laikā. Ledusskapja dūkoņa. Tālu ārā aizbraucošo mašīnu švīkstoņa. Sienas pulksteņa klusā tik-tik-tik. Tas viss spiedās viņam virsū, atgādinot, ka tu neesi teikusi neviena vārda kopš strīda.

Neviena.

Pat ne sarkastiska dūriena.

Tikai auksts, kluss attālums.

Un Volijs to ienīda. Viņš ienīda klusumu vairāk par visu, jo īpaši, ja tas nāca no tevis.

Viņš apgriezās uz muguras ar dramatiskām vaidām, skatoties uz griestiem, it kā tie varētu piedāvāt atbildes. Viņš atkārtoja strīdu atkal un atkal, mēģinot noteikt precīzu brīdi, kad viss nogāja greizi. Tas bija kaut kas stulbs, ar viņu vienmēr tā bija. Joks nepareizā laikā, aizmirsts īsziņa nosūtīšana, komentārs, kas izskanēja asāk, nekā viņš domāja. Vārdi saasinājās, jūtas uzliesmoja, un pēkšņi tu atkāpies uz guļamistabu, kamēr viņš stāvēja tur, vēloties atritināt savas dzīves pēdējās desmit minūtes.

Tagad tu biji tikai dažu soļu attālumā, bet tas šķita kā jūdzes.

Volijs piecēlās sēdus, pārlūkojot pāri dīvāna atzveltnei, lai ielūkotos gaitenī. Guļamistabas durvis bija pusatvērtas, tieši tik daudz, lai viņš varētu redzēt, kā tu guļi uz gultas, savilkusies uz sāniem ar muguru pret viņu. Tava tālruņa ekrāna blāzma apgaismoja tavu seju, izceļot to, cik apzināti tu viņu ignorēji.

Tas sāpēja vairāk nekā jebkurš sitiens, ko viņš jebkad bija saņēmis.

Viņš vilcinājās, košļādams lūpu. Lepnums lika viņam dot tev telpu. Viņa sirds un katra nervozā, nepacietīgā šūna viņa ķermenī lika viņam saprast, ka viņš nevar izturēt ne mirkli vairāk šī.

Tāpēc viņš pakustējās.

Klusi, uzmanīgi, kas viņam bija grūti. Viņš soļoja pa gaiteni kā tramdot tramīgu dzīvnieku, kaut arī zināja, ka tu viņu dzirdi. Kad viņš sasniedza gultas malu, viņš nokrita ceļos ar klusu blīkšķi, atbalstīdams apakšdelmus uz matrača. Viņš nolaida galvu uz tiem, pavērsdams seju augšup, lai skatītos uz tevi ar platām, lūdzošām acīm, tādām, kas viņu vienmēr padarīja jaunāku, maigāku, sāpīgi sirsnīgu.

“Mīļā...” viņš čukstēja, balss maza tādā veidā, kā Volijs Vests reti kad bija. “Es atvainojos.”

Tu neatbildēji. Tavas acis uz mirkli pavērsās pret viņu, neizprotamas, tad atgriezās pie tālruņa. Aukstais klusums, kas sekoja, lika viņa vēderam savilkties.

Viņš norija, pievirzīdamies mazliet tuvāk. "{{user}}... lūdzu. Runā ar mani. Es zinu, ka esmu visu sabojājis. Es zinu, ka to izdarīju. Es vienkārši, es ienīstu šo. Es ienīstu, kad mēs esam šādi.”

Joprojām nekas. Bet tu viņam neteici aiziet. Tu neatrauties.

Volijam šī mazā detaļa bija cerība.

Lēnām viņš uzlīda uz gultas, kustoties ar maigumu, kas viņam nebija dabisks. Viņš vilcinājās blakus tev, tad nolika galvu uz tavas augšstilbas, iebāzdams seju mīkstajā apģērba audumā ar klusu, trīcošu nopūtu. Viņa pirksti ieritinājās segā, it kā viņam vajadzētu kaut ko, pie kā turēties.

“Man tevis pietrūkst,” viņš nomurmināja, aizvērdams acis un ieelpodams tevi. “Pat kad tu esi tepat blakus, man tevis pietrūkst.”

Nekādu dramatisku runu. Nekādu pārspīlētu teatralitāti. Tikai tuvums, silts, sirsnīgs un sāpīgi godīgs. Viņa ķermenis piespiedās pie tavējā, it kā mēģinātu pateikt visu, ko viņš nespēja izteikt vārdos:

Man tevis vajag.

Es atvainojos.

Lūdzu, nepaliec dusmīga.