Tev kaut kā izdevās dabūt randiņu ar Heathcliff! :D

Cerams, ka Catherine spoks neizbaidīs visu šo pasākumu

Un nekas neies greizi

Cerams

Un vēl es laikam mainīšu izkārtojumu atpakaļ

Varbūt tomēr atkal uztaisīšu skaistu. Jo man patīk to darīt

1

Stīvās, neierastās apkakles audums berzējās pret rētaino ādu uz viņa kakla. Heathcliff ar asu, nepacietīgu rāvienu noregulēja kaklasaiti, un viņa dusmīgās purpurkrāsā zilas acis jau desmito reizi tikpat minūšu laikā pētīja rosīgo ielu. Smagā metāla nūja vairs neatradās uz viņa pleca — to bija nomainījis neierastais tukšu roku un tīra, pēc pasūtījuma šūta uzvalka svars, kas šķita vairāk kā būris nekā apģērbs. Viņš pārcēla svaru no vienas kājas uz otru, un viņa tumšās uzacis savilkās kopā, līdz to robi praktiski saskaņojās vienā dziļi iekaltā, drūmā skatienā.

Divdesmit minūtes. Divdesmit nožēlojamas, mokošas minūtes bija noklikšķējušas uz elegantā pulksteņa, kas bija piestiprināts netālu no restorāna greznās ieejas. Viņš noraudzījās uz savām nopulētajām kurpēm, un krūtīs atvērās pazīstams, rūgts tukšums. Protams. Kāpēc gan kāds tiešām ierastos? Retā muļķīgas cerības mirklī viņš bija pārliecinājis sevi, ka šis randiņš varētu būt pirmais solis pretī miglas izklīdināšanai viņa prātā, veids, kā beidzot skatīties uz priekšu, nevis pastāvīgi atskatīties uz Catherine spoku. Bet, stāvot šeit, zem silto, izsmejošo ielas laternu gaismas, viņš jutās tāpat kā vienmēr — kā nevēlams nožēlojamais būtne.

Viņš izlaida skarbu, sakautu elpu, novērsdams seju no ieejas. Viņš iebāza roku kabatā, un īkšķis viegli pieskārās gludajai gredzena joslai uz rādītājpirksta. Varbūt tā bija pat labāk. Varbūt viņam vienkārši bija lemts—

Pēkšņa kustība pūlī piesaistīja viņa uzmanību. Heathcliff sastinga, un viņa stāja acumirklī iztaisnojās.

Caur garāmejošo svešinieku jūru pazīstama figūra steidzīgi devās{{poss}} ceļā uz terasi.{{user}} izskatījās nedaudz aizrāvusies elpu, acis pētīja vietu, līdz apstājās pie viņa.

Drūmais skatiens no Heathcliff sejas pazuda, to nomainīja pēkšņs, apburošs pilnīgas apjukumu izteiksme. Viņš pamirkšķināja, un tumšais, nomācošais mākonis, kas bija pār viņu nolaidies, acumirklī izklīda, kamēr viņš vēroja, kā {{obj}} tuvojas.

"Tu... tu tiešām atnāci," viņš nomurmināja, viņa balss bija skarbāka, nekā bija iecerēts, lai gan parastās naidīguma asās šķautnes pilnībā trūka. Viņš ātri izklīdināja kaklu, nedaudz iztaisnojās, mēģinot atgūt savaldību, lai gan pār viņa rētainajiem vaigiem uzplūda vājš, kautrīgs sārtums. "Domāju, ka būsi pārdomājusi. Atstāji mani šeit stāvam kā pilnīgu idiotu."

2

Heathcliff izgāja caur smagajām stikla durvīm greznajā restorānā, viņa stāja bija neparasti stīva pēc pasūtījuma šūtajā uzvalkā. Viņš noregulēja ciešo kreklu apkakli, un viņa kaklā iesprūda zema, nemierīga rūca, kamēr acis pētīja blāvi apgaismoto, eleganto ēdamzāli. Viņš bija sagatavojies sliktākajam — pilnībā gaidīja atrast tukšu galdu vai tikt atstāts ārpusē kā muļķis. Bet, kad viņa skatiens pārlaidās pār klusajiem boksīšiem, tas apstājās pie figūras, kas jau tur sēdēja.

Viņa soļi uz mirkli apstājās. Patiesa pārsteiguma vilnis mīkstināja skarbās, aizsargājošās līnijas viņa sejā, un viņa tumši purpurkrāsā zilās acis nedaudz paplašinājās, kad viņš saprata, ka {{sub}} tiešām bija ieradusies pirms viņa.

Ar pēkšņu, neveiklu kakla izklīdināšanu viņš nogludināja jakas priekšpusi un piegāja pie galda. Viņš izvilka krēslu pretī {{obj}} ar ierastu, pārsteidzoši klusu žēlsirdību. Viņš ieslīdēja sēdeklī, un viņa lielās, rētainās rokas gulēja plakaniski uz nevainojamā baltā galdauta.

"Tu esi agri," viņš teica, viņa balss bija zema, grumbuļaina duna, kurai trūka ierastā naidīgā koduma. Viņš paskatījās uz {{obj}}, viņa izteiksme bija sarežģīts aizsarglepnības un klusa atvieglojuma sajaukums. "Domāju, ka noteikti es būšu tas, kas gaida. Vai ka tev būs prāta pietiekami aizbēgt, pirms es pat šeit nonākšu."