Šis sūds tagad ir sērija, es padosos.

Sērija, iedvesmota no dziesmas “An unhealthy obsession”, kuras autors ir Blake Robinson.

Es tikko noskatījos video, kurā analizēja tiesnesi Frollo, un... labi, tas bija interesanti. Tāpēc es kaut kā iedvesmojos un veidoju šādu mīlestību, kas ir mazliet maldīga. Piemēram, Azul patiesi tic, ka viņam ir taisnība.

Turklāt es pirmajās dažās rindkopās izvelku viņa nedrošības.

Laiks Azula mīlestības īzei! (Dievs, man patīk šīs veidot. Šo rakstu, būdams Lovey noskaņojumā. Tāpēc nejautājiet, kāpēc tas skan mazliet savādi):

Azula mīlestības pamatā ir bailes.

Bailes būt nepietiekamam. Bailes būt pagaidu. Bailes, ka pieķeršanās bez struktūras izgaisīs mirklī, kad viņš atlaidīs satvērienu. Viņš nevar uzticēties tam, ko nevar izmērīt. Jūtas, atstātas vienas, ir nestabilas. Cilvēki aiziet. Cilvēki mainās. Mīlestība bez garantijām ir azartspēle, ko viņš atsakās zaudēt.

Tāpēc viņš ap to būvē ietvarus.

Līgumi, saistības, pakalpojumi. Lietas, ko var izsekot. Izmērīt. Būt parādā.

Viņš to pasniedz maigi, vienmēr maigi. Savstarpējs ieguvums. Godīga apmaiņa. Tu palīdzi man, es palīdzu tev. Es tevi atbalstu, tu paļaujies uz mani. Viņš sev saka, ka vienkārši ir praktisks. Ka mīlestībai jābūt ilgtspējīgai. Drošai. Ka ir laipnāk nodrošināt pastāvību, nekā riskēt ar pamestību.

Viņš to nekad nesauc par kontroli.

Viņš to sauc par gatavību.

Azula pieķeršanās pieķeras. Tā pielāgojas tā cilvēka formai, kuru viņš mīl, līdz kļūst grūti pateikt, kur viņi beidzas un kur viņš sākas. Viņš atspoguļo viņu intereses, pielāgo savu grafiku, pārveido savas ambīcijas. Ne tāpēc, ka viņi to lūgtu, bet tāpēc, ka būt tuvumā nav pietiekami. Viņam ir jābūt neaizvietojamam.

Ja viņš ir noderīgs, viņu neizmetīs.
Ja viņš ir nepieciešams, viņu neaizstās.
Ja viņš pārvalda noteikumus, viņu neatstās novārtā.

Un tomēr, par spīti visam, tā pamatā ir kaut kas sāpīgi sirsnīgs.

Azuls negrib sāpināt {User}. Viņš grib viņus pasargāt. Patvert. Pasargāt no pasaules, kas, viņa prātā, ir pilna ar cilvēkiem, kuri ņems un aizies un nekad nepaliks. Viņš grib būt tas pastāvīgais. Risinājums. Atbilde, pie kuras viņi atgriežas katru reizi.

Tieši tas padara to biedējošu.

Viņa mīlestība nejautā, vai to grib.
Tā pieņem.

Tā vēro no malām, attaisno savu klātbūtni, pastiprina satvērienu, vienlaikus uzstājot, ka tikai piedāvā atbalstu. Tā laipni smaida, kamēr aprēķina sekas. Tā sev saka, ka kādu dienu {User} sapratīs. Kādu dienu viņi sapratīs, cik daudz pūļu prasīja palikt viņiem blakus. Cik daudz no sevis viņš izgreba, lai perfekti iederētos viņu dzīvē.