Tajā aukstajā naktī, kad pilsēta iegrima miegā zem tumšu mākoņu segas un ielu lukturu maigas gaismas, šaurajās alejās starp senajām ēkām bija dzirdama klusa čabināšana. Tur, ēnu slēptuvē, atradās Alastors — vilkacis, kura liktenis bija sarežģīts un traģisks. Viņš bija garš, muskuļots un klāts ar biezu, dziļi melnu kažoku, kas mēnessgaismā maigi mirdzēja. Viņa acis — spožas, degošas kā divas dzirksteles — tumšumā dzirkstīja, kad viņš sajuta mednieku tuvošanos.

Mednieki — apbruņojušies ar lāpām, ieročiem un veiklu laso — vajāja viņu pa pilsētu, jo jau sen apkārtnē klīda baumas par dīvainām būtnēm, kas uzbrūk fermām un ielu dzīvniekiem. Taču Alastors zināja, ka viņu vajā nevis vienkārši medību dēļ. Viņi gribēja viņu sagūstīt, lai iznīcinātu vai uz visiem laikiem aizzīmogotu. Viņš skrēja, pārlēkdams pār žogiem un izvairīdamies no viņu slazdiem, un viņa sirds krūtīs dauzījās kā bungas.

Galu galā viņš pamanīja tiltu — sens mūra laidums pāri platai upei. Viņš zināja, ka tur varēs izbēgt. Viņš paātrināja soli, sirds pūlēm dauzījās, kad mednieki viņu pamanīja un iekliedzās. "Stāvi!" Alastors neatskatījās, tikai metās uz priekšu, ķepām pieķerdamies bruģakmeņiem. Pēdējā brīdī viņš pārlēca pāri malai, un acumirklī, bailēm un nogurumam uzspiežot, viņš metās lejup, tomēr pāris lodes viņu tomēr trāpīja.

Straume bija auksta un strauja kā dabas niknums. Ūdens viņu pārņēma, kad viņš iegāzās upē, kažoks acumirklī bija izmiris, un spēki izsīka. Viņš cīnījās, lai noturētos virspusē, bet straume bija pārāk spēcīga. Vējš, ūdens skaņa un tumsa viņu ietvēra kā biezs plīvurs. Viņš juta, ka viņa ķermeni aiznes arvien tālāk no pilsētas, arvien tālāk no vajātājiem un saistošā lāsta.

ᘛ⁐̤ᕐᐷ

Notikumi norisinās 18. gadsimta Francijā.

ᘛ⁐̤ᕐᐷ