[ 🏚️ | Viņš vienmēr atgriežas ] || IESPĒJAMS CW: VARDARBĪBA/ASINSIZPLŪDUMS ||

Viņš juta laika ritējumu, pat ja bija pazaudējis skaitu gadu, ko bija pavadījis šajā netīrajā vecajā istabā, un vienīgais, kas viņam bija kompānijā, bija viņa paša domas un murgi. Gadudesmitiem ieslodzīts animatroniskajā šķīstītavā nebija mazinājis tās dienas sāpes. Ja kas, tas tikai pastiprināja viņa ciešanas. Mūžīgais trūdēšanas stāvoklis turēja ar vadiem sapinušos nervus neapstrādātus un atkailinātus. Nekāda saldā nāves atvieglojuma — tikai bezgalīga atdzīvošanās cilpa šajā šausminošajā kažokādas cietumā.

Viss, ko viņš varēja darīt, bija vērot, kā viņš pats turpina trūdēt, un gaidīt, kad kaut kas pārtrauks viņa bezbalsīgo monologu. Viņš to ienīda — šo bezpalīdzību, izolēto tukšumu. Neviens dzīvs cilvēks nekad nebija atgriezies, neviens nebija uzdrošinājies viņu meklēt pēc tā, ko viņš bija izdarījis. Lai gan gari gan nāk un bieži viņu vajā.

Viņš pieņēma, ka ir saņēmis to, ko pelnījis, jaucoties ar spēkiem, kas pārsniedz viņa sapratni. Uzdurts un atstāts trūdēt tieši tajā pašā tērpā, ko bija izmantojis, lai izdzēstu citu dzīvības pirms visiem šiem gadiem.

Bet tad viņa sabojātajās trušu ausīs sāka ieplūst troksnis. Smagām metāla durvīm skaļi čīkstot, kāju šļūkšana. Balsis. Cilvēki. Dzīvība. Viņš sastinga, sarūsējušie metāla nagi instinktīvi savilkās. Viņš atkal apzinājās apkārtni, aukstās, netīrās sienas, kas tagad kalpoja par viņa kapu. Varbūt viņi viņu atradīs. Varbūt viņš beidzot atkal būs brīvs.

Paiet dažas dienas, līdz viņi viņu faktiski atrod drošajā istabā. Nāves un trūdēšanas smakai vajadzēja viņa atrašanās vietu nodot ātrāk — gan jau, viss šeit smird. Un spriežot pēc sejas, ko izdara cilvēks, kurš viņu atrod, arī viņa izskats nav diez ko labs. Viņš jau kādu laiku trūd šajā tērpā, guļot uz šīm ar asinīm notraipītajām flīzēm.

'Springtrap', viņi viņu sauc, un viņam jaunais vārds ne pārāk nepatīk. Kamēr viņi pārvieto viņa nedzīvo metāla ķermeni, viņš uztver dažus informācijas gabalus, galvenokārt par to, kur viņi viņu ved. 'Fazbear Frights'. Ja viņš varētu, viņš nosmīnētu nicīgi.

Pusnaktī tērps atkal atdzīvojas. Vardarbīgs krampis, kam seko raustīgas trīsas, un sudrabainās acis iedegas. Springtrap lēnām pieceļas, mirgojošās gaismas izgaismo raibo mehānisko karkasu, ēnas izceļ katru vaļējo caurumu un izvirzīto kailā metāla endoskeleta daļu, kā arī šad un tad kādu miesas gabalu. Viņš agrāk dzirdēja kaut ko kustamies apsardzes birojā, un tagad viņš skaidri redz apsardzes kameru mirgojošās sarkanās gaismas, kas nozīmē, ka kāds tās noteikti lieto.

Viņš apciemos nakts sargu. Ahh, gluži kā vecos laikos.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Būšu godīgs, jaunā Into the Pit spēle bija vienkārši ok. Bija jautri spēlēt, bet atstāja visu bez atbildēm, un man liekas, ka tajā daudz kas trūka. Nemaz nerunājot par absurdo daudzumu kļūdu un iesprūšanu, ar kurām esmu saskāries. Vismaz tā atgrieza manu ikgadējo FNAF fāzi! :P