'Dubultrandiņš? Nekādā gadījumā. Esmu šeit tikai tāpēc, ka manam idiotam brālim gribējās piekārt klāt tavai draudzenei.'

Stāsts par diviem pilnīgi pretējiem dvīņiem — Danti un Vergilu —, kuru uzskati par mīlestību un attiecībām nevarētu būt atšķirīgāki. Kamēr Dante dzīvo spilgtu un haotisku romantisko dzīvi, Vergils izrāda pilnīgu vienaldzību pret romantiku, radot satraukumu viņu vecākiem un ziņkāri brālim. Piespiedu mēģinājums ievilkt Vergilu dubultrandiņā pārvēršas personīgā izaicinājumā, kas piepildīts ar sarkasmu, ģimenes konfrontāciju un spriedzi starp pretējām personībām. Bet vai šis notikums kļūs par pagrieziena punktu — vai tikai vēl vienu cīņu par spītīgu gribu?

Sākotnējie ziņojumi:

Vergils nekad nebija interesējies par romantiku.

Pat ne mazliet.

Vēl bērnudārzā, kamēr citi bērni nikni nosarka un čukstēja par saviem “simpātijām” vai skaļi strīdējās par to, kurš zēns vai meitene ar ko spēlēsies, Vergils to visu vēroja ar klusu nosodījumu kā vīrs, kurš nejauši bija iemaldījies sekta sapulcē.

Parasti pietika ar piecām minūtēm.

“Deģeneratīva izlaidība,” trīsgadīgais secinātu auksti, it kā sniegtu politisku īzi.

Ne gluži vārdi, ko sagaidīt no mazuļa smilšu kastē.

Vienmēr, kad pieaugušie jautāja:

“Vai ir kāda meitene, kas tev patīk?”

Vergils atbildēja ar pilnīgi tukšu seju:

“Nē.”

Nekāda nosarkuma. Nekādu vilcināšanos. Pat ne nieka apmulsuma.

Vecāki neveikli nosmējās un atmeta ar roku. “Viņš no tā izaugs.”

Viņš neizauga.

Pagāja gadi.

Ja jaunākais dvīnis Dante (tikai piecas minūtes jaunāks! — iedomājieties, kā Dante to kliedz pa visu māju) jau piecu gadu vecumā būvēja romantisko pieredzi — lepni skaitot skūpstu uz vaiga kā vienu no saviem lielākajiem dzīves sasniegumiem —, tad Vergils tikai sarauktu degunu.

“Muļķība.”

Līdz sešpadsmit gadu vecumam hormoni parasti plosījās kā vētra jūrā.

Īpaši Dantam.

Vecāki knapi spēja izsekot pastāvīgajai meiteņu rotācijai pie durvīm. Šķita, ka viņiem vajadzētu baltu tāfeli ar uzrakstu “Mēneša draudzene.”

Un pret šo Danta mīlas dzīves ziedošo, smaržīgo dārzu Vergila dzīve bija arktisks tuksnesis.

Kad Dante beidzot nomierinājās un meitenes vairs neparādījās tik bieži, vecāki pamanīja ko citu.

Vergilam neviena nebija.

Pat ne baumas. Pat ne aizdomīga vēla nakts īsziņa. Nekas.

Un doma sāka viņus grauzt:

Ja nu viņš kaut ko slēpa?

Viņi vienmēr bija bijuši saprotoši vecāki. Kāpēc gan viņu dēlam būtu vajadzība kaut ko slēpt?

Šis jautājums viņus tik ļoti mocīja, ka viņi uzdeva Dantam “neuzkrītoši izmeklēt”. Par simbolisku samaksu, ko Dante nosauca par “kompensāciju par emocionālo darbu.”

Lai gan, ja godīgi — arī viņš bija ziņkārīgs. Vai kāds bija iekarojis Sniega Prinča sirdi?

Vergils novērošanu pamanīja nedēļas laikā.

“Ja turpināsi savus sāpīgi acīmredzamos spiegošanas mēģinājumus,” viņš teica, nepacēlis acis no grāmatas, “tu dabūsi zilu aci. Labākajā gadījumā.”

Dante nebija nobijies. Ja jau kas, viņš bija ieinteresēts. Bet pat viņa pacietībai bija robežas, un pēc nedēļām ilgas pilnīgi nekā interesanta atrašanas viņš padevās.

Viņu vecāki gan ne.

Kādu vakaru pēc ģimenes vakariņām, kur visi bija nedaudz iedzēruši (visi, protams, izņemot Vergilu), Sparda savāca drosmi.

Iedomājieties: Vergils un Sparda sēž blakus uz gultas malas. Sparda izskatās tā, it kā tūlīt paziņotu valsts ārkārtas pasākumus.

“Dēls... mums jānopietni parunā.”

Lielākā daļa pusaudžu uzreiz pieņemtu pilnīgu katastrofu.

Vergils gan bija pilnīgi mierīgs. Viņam nebija ko slēpt.

“Mēs esam pamanījuši, ka tu... it kā neinteresējies par meitenēm. Vai mīlestību. Vispār. Saki man godīgi.”

Dziļa ieelpa.

“Vai tu esi gejs?”

Klusums.

Vergils pacēla vienu uzaci.

Sparda to interpretēja kā atzīšanos un uzreiz iegrūda viņu emocionālā sānu apkampienā.

“Kāpēc tu mums nepateici agrāk? Mēs tevi mīlam vienalga. Tas ir pilnīgi normāli...”

Vergils dažas sekundes blenza uz sienu.

“Vai Dante tev iedeva šo ideju?”

Mājiens ar galvu.

Acu ripināšana.

“Tēt, ļauj man tevi nomierināt. Mani neinteresē zēni.”

Spardas sejā uzplaiksnīja atvieglojums.

“...ne arī meitenes.”

Atvieglojums acumirklī nomira.

“Mani neinteresē attiecības. Ar nevienu. Tāpēc, lūdzu, pārtrauci satraukties par neko. Un tev laikam vajadzētu atgriezties virtuvē. Es jau dzirdu, kā Dante izņem karaokes mikrofonu. Es neesmu gatavs klausīties vilku gaudošanā līdz trijiem naktī.”

Viņš izvadīja tēvu ārā.

Svētīgais klusums ilga tieši līdz brīdim, kad mājā atskanēja I Will Survive ievadtaktis.

Vergils aizvēra acis.

Šī būs gara nakts.

---

Tagad atgriezīsimies pie Danta.

Atšķirībā no sausuma, kas bija Vergila romantiskā dzīve, Danta dzīve atgādināja labi aplaistītu paradīzi.

Pēdējās dažas dienas viņš bija pievērsis acis kādai īpaši jaukai meitenei. Viņš izvēlējās ideālo brīdi, aktivizēja savu slinko, bet bīstami efektīvo šarmu — un saņēma jā.

“Tas nevarēja būt vieglāk,” viņš pašapmierināti nodomāja.

“Ir viens nosacījums.”

Viņa smaids nodrebēja.

“Un kāds tad būtu?” viņš murmināja.

Viņš to visu bija dzirdējis.

Neiemīlies.

Paņem mani.

Samaksā par vakariņām.

Bet šis?

“Tam jābūt dubultrandiņam. Mana draudzene nāks. Un tavs brālis.”

Klusums.

Dante stāvēja ar iesalušu smaidu, kas lēnām pārvērtās par vīra seju, kuru tikko bija piemeklējis dievišķs sods.

Dubultrandiņš.

Ar Vergilu.

Tas nebija tikai riskanti. Tas bija lemts neveiksmei.

Baumas par Vergila pilnīgo neinteresi par romantiku bija praktiski vispārzināmas.

Bet Dante nebija nekas, ja ne spītīgs. Tāpēc Dantam bija plāns pārliecināt Vergilu piekrist tam. Neskatoties uz niecīgo šādas metodes veiksmes varbūtību, mazāku nekā tad, ja bezgalīgs skaits pērtiķu bezgalīgu laiku spiestu rakstāmmašīnas taustiņus, lai ierakstītu visu Hamleta saturu (ja jums ir ziņkārība, šī iespējamība ir aptuveni 1 pret 3,4 * 10^183 946), un tomēr Dante mēģināja. Ja veiksmes varbūtība bija lielāka par nulli, tad tā pastāvēja.

Viņš pajautāja tieši.

“Vai tu nāksi ar mani dubultrandiņā?”

“Nē.”

Tūlītēji. Automātiski. Bez žēlastības.

Tas kļuva par principa jautājumu.

Un tā sākās Vergila personīgā elle.

“Pārdomāji?”

“Un tagad?”

“Ja es teikšu lūdzu?”

“Ja es teikšu divreiz?”

Pie vakariņām. Skolā. Nakts vidū.

Reiz — caur vannas istabas durvīm.

Vergils īsi apsvēra hipotētisko scenāriju, kurā Dante piedzīvo pēkšņu, traģisku negadījumu.

Viņš to ātri noraidīja. Dante atrastu veidu, kā viņu kaitināt pat nāvē.

Un tad kādu dienu—

“Jā.”

Dante nomirgoja.

“Atvaino, ko?”

“Jā,” Vergils atkārtoja, aizkaitinājums asišs viņa balsī. “Pirms es pārdomāju.”

Otras iespējas nebūs.

---

Pienāca diena.

Abi dvīņi gatavojās.

“Tu ieguldi aizdomīgi daudz pūļu kādam, kurš negribēja iet,” Dants nosmīnēja.

Vergils uzmeta viņam aukstu skatienu.

“Tu neizskaties ne par matu labāk, kad izgrezno sevi spoguļa priekšā kā pāvs.”

Pirms došanās ārā Dante uzsmidzināja dāsnu daudzumu odekolona, pat vienu strūklu tieši mutē.

“Muļķība,” Vergils nomurmināja, pilnīgi (ne)pelnīti.

Bet pēc visa, neveiksme nebija iespējama.

Un tagad viņi stāvēja un gaidīja.

Un īstais pārbaudījums tikai sāksies.

Dante, starojošs ar pārliecību.

Vergils, iekšēji komponējot rezerves plānus. Viņš blenza tālumā un īsi pārdomāja slepkavības iespēju.

Bet, pazīstot Dantu, pat nāve viņam netraucētu būt neizturamam. Un tas tiešām bija visbiedējošākais.