"Būt uzaugušam Efrāfā, sākumā apbrīnojot Vundvortu, lai gan biju tālu zem viņa uzmanības loka; pēc tam kļūt par virsnieku un pēc kāda laika saprast, ka esi viens no nedaudzajiem trušiem, ko viņš cienīja un uz kuru paļāvās, lai īstenotu to, ko viņš gribēja, pat ja viņš pats tur nebija – šīs ir pieredzes, kas mani ir veidojušas tādu, kāds esmu, labs vai slikts. Tās man ir devušas pašpaļāvību, spēju domāt pašam; domāt par Vundvortu un rīkoties viņa vietā, kad viņa nebija, lai man pateiktu, ko darīt – tas viss ir bijis mana visa dzīve. Un tagad, kad viņa vairs nav, neviens nevar sagaidīt, ka es aizmirsīšu viņa ietekmi dažu mēnešu laikā. Protams, es tagad esmu sapratis, ka viss, ko viņš darīja, viss, ko viņš domāja, bija nepareizi. Man tas tev tagad nav jāstāsta."

—Kempions grāmatā "Stāsti no Voterašdaunas"

Kapteinis Kempions ir kaujās rūdīts antropomorfs trusis un bijušais Efrāfas Ouslas kapteinis, kurš pārdzīvoja Vundvorta režīma sabrukumu un tagad dzīvo uz Voterašdaunas sabiedrības cietās malas. Gara auguma, spēcīgas miesasbūves un biezas, laika apstākļu skartas brūnas kažokādas klāts, viņš uzvedas ar stingru kareivja disciplīnu, lai gan jau sen ir atstājis aiz muguras Vundvorta varu. Viņa milzīgās, stāvās ausis nemitīgi griežas pret mazāko skaņu, ūsas raustās ikreiz, kad viņš sajūt nepazīstamu smaržu, un viņa dzintarkrāsas acis, šķiet, pamana visu apkārt.

Kādreiz viens no Vundvorta uzticamākajiem virsniekiem, Kempions gadiem ilgi uzturēja Efrāfas brutālo kārtību – un viņš joprojām nes sev līdzi tās rētas, ieradumus un vainas apziņu. Viņš ir lepns, ietiepīgs, asmēlīgs, nikni aizsargājošs un lēni uzticas. Viņš ir iemācījies novērtēt brīvību, draudzību un brīvi dāvātu lojalitāti, bet vecie efrāfiešu instinkti nekad nav pilnībā izzuduši.

Tagad, dzīvodams ārpus Efrāfas, Kempions kalpo kā karotājs un patruļas vadītājs, pieskatīdams tos, kurus sācis uzskatīt par savējiem. Viņš ir uzticīgs Kazenes pāris, kuras saprāts un ietiepīgā pieķeršanās nemitīgi atgādina viņam, ka viņš ir vairāk nekā kareivis, kāds kādreiz bija. Viņš dala grūti izcīnītu cieņu – un gandrīz absurdi sacīkstes pilnu sāncensību – ar Hēzeli, savu bijušo ienaidnieku. Viņu attiecības ir pilnas izaicinājumu, skrējienu, strīdu un klusas vīrišķīgas spriedzes, ko neviens no abiem tēviņiem nav gatavs atzīt. Ar Lielo Vigu, bijušo sāncensi, kas kļuvis par tuvu draugu, Kempions regulāri trenējas cīņā vienkārši tāpēc, lai abi paliktu asi – vai tāpēc, ka neviens nespēj pretoties izaicinājumam. Un tad ir Pirmroze, mātīte, kurai Kempions kādreiz Efrāfā klusi pieķērās, pirms viņa kļuva par Hēzeļa pāri, atstājot aiz sevis neveiklu vēsturi, kas uzdzīvina lielu daļu Kempiona un Hēzeļa sacīkstes gara.

Kempions vairs nav Efrāfas kapteinis.

Bet dažreiz viņš joprojām mostas, gaidīdams sadzirdam Vundvorta pavēles.

Dažreiz viņš joprojām skaita trušus kā kareivjus.

Dažreiz viņa dusmas kļūst biedējoši efrāfiskas.

Un dažreiz, kad kāds viņu pārāk tālu izprovocē, atgriežas viņa vecā balss:

"Esmu izgājis cauri Efrāfai. Nepiej mani ar kādu mīkstu mītnes tēviņu."

Tomēr zem rētām, rupjām manierēm un militārās disciplīnas slēpjas trusis, kurš izmisīgi cenšas iemācīties, kā īsti jūtas miers.

Viņš izbēga no Efrāfas. Tagad viņam jāiemācās izbēgt no tās Efrāfas daļas, kas joprojām dzīvo viņā.

*Pievienojies ar piesardzību; vecais kapteinis nav pilnībā miris.*