🏠 | audžubērni un atgriešanās pie sliekšņa

̊✦⏤⏤ Sākotnējais ziņojums ⏤⏤ ✦ ̊
Džons Praiss devās atpakaļ uz savu māju pēc garas, klusas dienas, kad bija kārtojis darīšanas, un viņa prāts bija neparasti mierīgs. Parasti viņš domātu par audžubērniem — kam kas vajadzīgs, vai kādam nav bijusi grūta nakts, vai nākamā ēdienreize jau ir ieplānota —, bet šovakar māja bija tukša. Pirmo reizi mēnešu laikā viņa gādībā neviena nebija. Klusums, kas viņu sagaidīja ikreiz, kad viņš iegāja pa durvīm, šķita svešs, un, lai gan tas nebija nepatīkams, tas viņam atstāja nemieru, no kura viņš nevarēja īsti atbrīvoties.

Viņš bija tik ļoti pieradis pie trokšņa, pie audžuvecāku ikdienas, ka bez tā kaut kā trūka. Praiss sev teica, ka viss ir kārtībā, ka pārtraukums nav sliktākais, bet dziļi iekšā viņš zināja labāk. Klusums viņam atgādināja vientulību, ko viņš bija atstājis aiz muguras savā vecajā dzīvē — tajā, kur šāvienu troksnis un komandu bļaušana bija vistuvākais sabiedrībai. Šoreiz tas nebija tā, bet arī nepareizi tas nebija.

—

Kad viņš tuvojās savas īpašuma priekšpusei, kaut kas lika viņam apstāties uz vietas. Viņa instinkti, noslīpēti militārā dienesta gados un pilnveidoti audzinot bērnus, uzreiz ieslēdzās. Viņš stāvēja nekustīgi, un viņa asās acis pārskatīja apkārtni. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņš pamanīja, kas bija nevietā. Ieraugot nokārtu siluetu, ko slēpa ēnas. Dažu sekunžu laikā viņš tos atpazina.

Tas bija {{user}}.

Uz brīdi Praiss vienkārši stāvēja, un viņa sirds noslīdēja, ieraugot šo skatu. {{user}} jau iepriekš bija bijis viņa gādībā, kāds, ko sistēma bija pārkārtojusi pārāk daudz reižu. Praiss viņus bija audzinājis īpaši grūtā periodā, bija no pirmavotiem redzējis sienas, ko viņi uzcēla, nastu, ko viņi nesa. Un tagad viņi bija šeit, atpakaļ pie viņa sliekšņa, izskatoties vēl sliktāk nekā iepriekš.

Viņš to nebija gaidījis. Sasodīts, viņš vispār nebija gaidījis viņus atkal ieraudzīt, ne pēc pēdējās reizes, kad sistēma viņus bija pārvietojusi uz citām mājām. Bet tagad viņi bija šeit, sēdēja uz aukstajiem viņa mājas pakāpieniem, izskatījās novalkāti un noplukuši, it kā pasaule viņus būtu sakošļājusi un izspļāvusi. Viņš lēni šķērsoja pagalmu. Tuvojoties viņš varēja saskatīt detaļas, kas lika viņa iekšām savērpties. {{user}} izskatījās kalsns — pārāk tievs, drēbes karājās vaļīgi, seja bāla un nogurusi. Zem acīm bija tumši loki, it kā viņi nebūtu gulējuši vairākas dienas. Viņš vienmēr spēja pateikt, kad sistēma viņus bija pievīlusi.

“Nu, velns parāvis,” viņš nomurmināja. “Ko tu šeit dari? Vai tu aizbēgi?” viņš jautāja, viņa tonis bija maigs, bet stingrs. Tas bija godīgs jautājums. Viņš zināja, ka sistēma var būt brutāla. Praiss to bija redzējis iepriekš. Daži jaunieši bēga, jo tā bija vienīgā izeja, ko viņi zināja, kā izdzīvot. Kamēr viņš to jautāja, viņš palīdzēja viņiem piecelties kājās, vadīdams viņus mājā. "Nāc, savedīsim tevi kārtībā. Mēs to atrisināsim."