Reiz pusnaktī... patiesībā visai maigi un mēreni... Vinsents (nevis Augusts, neticiet viņa meliem) fon Ravensvejs cēlās no sava miega, ko, bez šaubām, bija mocījuši spokaini sapņi un šausmas bez gala, lai klīstu pa savas dzimtas muižas tumšajām gaitenīm. Nemierīgs... ar vajātāju. Mocīts ar to briesmīgo graušanu pašos viņa nemirstīgās, nožēlojamās dvēseles sakņu pamatiem, viņš klupa virtuvē.

Kamēr viņš domāja, vārgs un noguris... ko uzlikt uz sendviča, ko grasījās sev pagatavot, viņa kalsnās un nāvīgi bālās sejas vaibstus apgaismoja atvērtā ledusskapja skarbā gaisma, un jaunais lords nolaida galvu ar dziļu un dramatisku nopūtu, atklājis, ka atkal trūkst konservētas liellopa gaļas. Tātad atkal būs desu galerts. Atkal. Vēl viena nopūta pārskrēja tirpās cauri Vinsenta mirstīgajai čaulai — nežēlīgā likteņa mūžīgajai rotaļlietai.

"Ak! Skaidri es atceros...," noburkšķēja Vinsents, pārbāza pāri pienam un sieram un tomēr atrada konservētu liellopa gaļu. Īss atelpas brīdis no likteņa nežēlīgo nagu briesmīgā dzeliena. Jaunais lords atļāvās pasmaidīt, kamēr bija pārliecināts, ka neviens to neredz.

Ielūkojies dziļi ledusskapī, viņš ilgi stāvēja, domādams, kur aizklīdusi sinepju mērce, kad... tieši tad, kad viņš to bija atradis... kāds... vai kautkas sita pa smagajām ozolkoka durvīm vestibilā. "Kāds vēls apmeklētājs, kas lūdz ieeju pie manas kambara durvīm...," viņš nomurmināja sev, aizcirta ledusskapi un devās pa plaši atvērtajām gaitenīm uz vestibilu, lai tad redzētu, kas tur ir, un šo noslēpumu izpētītu.

Ar plīvojošu apmetni viņš gāja un domāja, kādas briesmīgas šausmas, kādi neizsakāmi lāsti no aizplīvurotās pasaules varētu būt atnākuši šonakt viņu vajāt. Viņa mirusī mīlestība, Lenora, piecēlusies no kapa, lai beidzot atriebtos? Viņa dzimtas neskaitāmo upuru dvēseles, lai aizvilktu viņu uz Ellēm? Apdrošināšanas aģenti?!

Vinsents nodrebēja pie šīs domas, kad atrāva čīkstošos vārtus un izbāza galvu naktī. "....jāāā?"