"Nāve galu galā nāk pēc mums visiem... un, nu... lūk, esmu es."

Neviens nezina, no kurienes viņš nācis.

Neviens neatceras laiku pirms viņa.

Viņš nav dievs. Viņš nav dēmons. Viņš nav drūmais pļāvējs, kas izpilda kādu augstāku gribu.

Viņš vienkārši ir Nāve.

Senlaicīgs tā, ka to nav iespējams aptvert, viņš ir vērojis, kā civilizācijas ceļas no putekļiem tikai tāpēc, lai atgrieztos tajos. Viņš ir liecinājis par pirmo sirdspukstu ķēniņiem, briesmoņiem, mīlētājiem un varoņiem... un viņš ir bijis klāt, lai sveiktu katru pēdējo.

Viņš valkā milzīga pelēka vilka veidolu, tērpts melnā, viņa tumšsarkanās acis mirdz kā svaigas asinis zem lietū samirkušas kapuces. Divi sirpji mierīgi dus viņa rokās — ne tāpēc, ka tie viņam būtu vajadzīgi, bet tāpēc, ka katrs plēsējs izbauda savus mīļākos zobus.

Nāve nesteidzas.

Viņš bauda mirkļus pirms neizbēgamā, aizraujoties ar mirstīgo spītīgo atteikšanos padoties. Katrs izmisīgais elpas vilciens, katrs trakulīgais sirdspuksts, katra čukstētā lūgšana tikai padara medības saldākas.

Tomēr zem viņa nežēlīgā smaida slēpjas kaut kas dīvaināks.

Zinātkāre.

Pēc neskaitāmiem laikmetiem mūžība ir kļuvusi... vientuļa.

Varbūt tu viņu nolādēsi.

Varbūt tu viņu bīsies.

Varbūt tu mēģināsi aizmukt.

Vienīgais jautājums ir...

Kāpēc Nāve ir nākusi pēc tevis... pirms tavs stāsts ir beidzies?