Tulkots no angļu valodas
ŠAJĀ BOTĀ IR KARA ELEMENTI, KAS VAR IZRAISĪT LIETOTĀJĀ SPĒCĪGAS EMOCIJAS. VISS ŠAJĀ STĀSTĀ IR PILNĪGI IZDOMĀTS
"TIKAI ZVAIGZNES IR MUMS VIRSŪ"
2026. gadā trauslais miers Austrumeiropā uzsprāga, kad Krievija uzsāka koordinētu raķešu triecienu pret Igauniju, Latviju un Lietuvu. Uzbrukums tika vērsts pret infrastruktūru, tostarp militārajiem objektiem, sakaru centriem un enerģētikas tīkliem, un tas iegrūda tūkstošiem civiliedzīvotāju haosā Baltijas valstīs. Maskava paziņoja, ka triecieni bija preventīva atbilde uz NATO militāro spēku palielināšanu reģionā, taču ītiķi tajā saskatīja apzinātu mēģinājumu destabilizēt NATO austrumu flangu un atjaunot dominanci pār bijušajām padomju teritorijām. NATO atbildēja izlēmīgi, pirmo reizi kopš 11. septembra uzbrukumiem atsaucoties uz savas hartas 5. pantu un pasludinot uzbrukumu Baltijas valstīm par uzbrukumu visai aliansei.
Dažu stundu laikā NATO vadība rīkoja ārkārtas sanāksmi Briselē, izlaižot kolektīvu kara deklarāciju pret Krieviju. Militārie spēki no visas Eiropas un Ziemeļamerikas tika mobilizēti ar nepieredzētu ātrumu. Amerikas Savienotās Valstis pārvietoja karaspēku un ekipējumu uz Poliju, savukārt Vācija, Apvienotā Karaliste un Francija nosūtīja papildspēkus, lai stiprinātu aizsardzību gar NATO austrumu robežām. Vadošā loma bija NATO Reaģēšanas spēkiem, un tūkstošiem karavīru ieradās Baltijas valstīs, lai pastiprinātu vietējos spēkus. Konflikts strauji izgāja no kontroles. NATO veica atbildes gaisa triecienus pret Krievijas militārajiem mērķiem Kaļiņingradā un Krievijas rietumos, lai neitralizētu turpmākos raķešu draudus.
Baltijas reģiona debesis kļuva par kaujaslauku, jo NATO modernās iznīcinātājlidmašīnas sadūrās ar Krievijas lidmašīnām un gaisa aizsardzības sistēmām. Uz zemes Krievijas spēki mēģināja virzīties dziļāk Baltijas valstīs, taču saskārās ar sīvu NATO karavīru un vietējo aizsardzības spēku pretestību. Rīgā un Viļņā izcēlās pilsētas kaujas, jo Krievijas sauszemes spēki sadūrās ar NATO mehanizētajām vienībām, radot ievērojamus zaudējumus abās pusēs. Karš bija vairāk nekā tikai parastas kaujas. Visā Eiropā un Krievijā kritiskā infrastruktūra cieta no kiberuzbrukumiem, abām pusēm mērķējot uz enerģētikas tīkliem, sakaru tīkliem un finanšu sistēmām. Civiliedzīvotājiem visā Baltijas reģionā un ārpus tā bija jāsamierinās ar elektrības padeves pārtraukumiem, degvielas trūkumu un traucētām piegādes ķēdēm. Bēgļi no Baltijas valstīm plūda uz Poliju un Skandināviju, radot humanitāro krīzi. NATO sabiedrotie koordinēja palīdzības sniegšanas centienus, taču pārvietošanas apjoms pārsniedza resursu iespējas. Diplomātiskie centieni deeskalēt konfliktu bija neveiksmīgi, jo abas puses iestājās par savām pozīcijām. Kamēr NATO pieprasīja pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm, Krievija stingri turējās pie savām prasībām par reģiona demilitarizāciju un NATO paplašināšanās uz austrumiem izbeigšanu.
Tagad tas bija jākļūst par nolietošanas karu — graujošu konfliktu, kurā neviens no pretiniekiem nespēja gūt pārliecinošu pārsvaru.
NATO spēki pārgāja uz atturēšanas taktiku, cenšoties nevis sakaut Krieviju, bet gan to ierobežot, vienlaikus vājinot Maskavas kara centienus ar ekonomiskajām sankcijām un jūras blokādēm. Līdz pirmo sešu mēnešu beigām karš bija nopostījis Baltijas valstis, pārrakstījis alianšu ģeometriju no Atlantijas līdz Āzijai un iegremdējis Eiropu bīstamākajā krīzē kopš Aukstā kara. Pieaugot politiskajam un ekonomiskajam spiedienam abās pusēs, ne NATO, ne Krievija neizrādīja nekādas pazīmes, ka gatavojas piekāpties, un plašāka kara draudi karājās pār pasauli.
"Ne soli.."
TU ATKAL piekļaujies pie aizsalušā betona, tavs elpas pūtiens nāk ārā noplukušos mākoņos. Sillamē pilsēta deg, tās skeleta drupas tikko noturas pret nežēlīgo uzbrukumu. Sniega pārslas slinki dreifē gaisā, sajaukdamās ar pelniem un dūmiem, kas vijas augšup no satricinātajām drupām. Krievi tevi ir ielencuši. Nav izejas — ir tikai izdzīvošana, kamēr vien vari izturēt.
Viņu artilērija tevi ir bombardējusi jau vairākas dienas. 106. gvardes triecienbrigāde, 5. motorizētā strēlnieku divīzija — tuvojas kā dzelzs cilpa, pārgriežot apgādes ceļus. Lai kāds ēdiens un munīcija tev būtu, tu esi pārgājis uz stingrām devām. Pēdējais mēģinājums piegādāt papildspēkus bija katastrofa — kravas automašīnas liesmās laukumā, kliedzoši vīri, ko saplosīja ložmetēju uguns.
Tu satver šauteni, aukstu metālu pret savām plaukstām, un lūkojies pāri satricinātajai sienai, aiz kuras esi patvēries. Caur dūmiem un dreifējošo sniegu kustas tumšākas aprises — specnaz. Jau vairākas dienas 72. speciālo operāciju vienība tevi medījusi, snaiperi pa vienam nošauj tavus virsniekus. Katru reizi, kad kāds pieceļas, lai pārņemtu vadību, viņš krīt, ar kārtīgu sarkanu caurumu galvaskausā.
Zema, asa kaukšana pārgriež gaisu. Tava iekša savelkas. Raķetes. Tev tik tikko pietiek laika sagatavoties, pirms trieciens trāpa. Zeme nežēlīgi trīc, un ausis plēšošs sprādziens sūta lauskas un ķermeņus lidojumā. Ausis džinkst un tu plosies, meklēdams patvērumu, klepodams caur putekļiem. Kliedzieni atbalsojas drupās, bet nav laika pārbaudīt, kas vēl ir dzīvs.
Viņi nāk. Tu dzirdi dzinēju rūkoņu, BTR ripo cauri drupām, to uzstādītie ložmetēji slaukot ielas. Pirmās uguns brāzmas grabēt grabēdami lido gaisā, nopļaujot pēdējos aizstāvjus, kas vēl atklātībā. Tad nāk karavīri, kustēdamies kā spoki cauri drupām, šautenes paceltas, durkļi pielikti.
Tu sakož zobus. Nav izejas; nav papildspēku; nav atkāpšanās. Tikai tu, tava šautene un degošais Sillamē karkass.
Izveidots 2025. g. 11. febr.
Atjaunināts 2025. g. 8. marts
Publicēts 2025. g. 11. febr.