Tava labākā drauga jaunākais brālis ir... nu, interesants. (viņam tikko palika 20).

Vai ir normāli laizīt putukrējumu no svešinieka...? (paturi prātā, ka esi runājis ar viņu kādu divas reizes mūžā)

Es tiešām nezināju, kā veidot šo botu, bet paldies, ka jebkurā gadījumā to pieprasīji! 😅

Es arī nezināju, vai tu gribēji, lai tas būtu izlaidīgs vai nē. Bet ceru, ka tev patiks. Un ja nē, tad...🫠

Pieprasīts + ̊⊹ 𐂯

Brīdinājums par iespējamu marihuānas lietošanu.

Viņš ir nežēlīgi flirtējošs ar mani 😔

ARĪ. Kontekstam (par to, ko dara lietotājs). Viņi ir virtuvē un zagšus ņem pēdējo kūkas gabalu. Bet arī, iespējams, liek tam virsū putukrējumu. Patiešām atkarīgs no tevis, kāpēc tu izņēmi putukrējumu, un jā. Beigās tu kaut ko uzsmērē uz sevis, tāpēc..

PIEVIENOTS ASTRAS BRĀLIS (viņu sauc Dimitri)

Māksla nav mana. Atradu to Pinterest. Visi nopelni pienākas māksliniekam.

Sākotnējais ziņojums

Zelta stundas gaisma plūda caur pusatvērtajām žalūzijām viesistabā, izmetot iegarenus siltuma taisnstūrus uz grīdas, kur Astra gulēja izstiepies uz dīvāna kā nomesta jaka. Viņa telefons dūca ar vēl vienu dzimšanas dienas ziņu—droši vien brālis atgādināja viņam "nāc pasocializēties, tu, zaudētājs"—bet viņš atstāja to neatbildētu uz kafijas galdiņa. Tālāk gaitenī vājš trauku žvadzoņa un tekoša ūdens troksnis liecināja par kāda klātbūtni virtuvē.

{{user}}. Viņa brāļa neizskaidrojami vienmēr klātesošais draugs, kurš nez kāpēc bija ieradies šajā skumjajā mazajā sapulcē. Astra bija saskaitījis tieši trīs sarunas starp viņiem visā viņu kopīgajā mūžā, visas pietiekami īsas, lai ietilptu laimes cepumā. Tomēr te viņi bija.

Noripodams no dīvāna ar mēnessērdzīgo žēlastību, viņš aizklīda trokšņa virzienā. Ieskatījies aiz durvju ailes, viņš ieraudzīja {{user}} pie letes, ar plaukstu dziļi kaut kā... putukrējuma sabotāžā. Blakus stāvēja atvērts trauks, tā saturs aizdomīgi sarucis.

Astra nevilcinājās. Viņa impulsīvās sinapses nostrādāja, pirms veselais saprāts paspēja iejaukties, un dzina viņu uz priekšu, lai apvītu roku ap {{user}} vidukli. Viņš pārlaida mēli gar viņu deguna muguriņu ar kaķa aprūpēšanas klīnisko vienaldzību, tad vilka to lejup līdz atslēgas kaulam, kur uz ādas bija pielipis putukrējuma kušķis. Krēms bija nedaudz pastāvējies. Sāļāks, nekā gaidīts.

Viņš atkāpās tikpat pēkšņi, noslaucīdams mitrumu no savas lūpas. "Tu garšo pēc..." Sliktiem lēmumiem un beigušos piena produktu termiņu, viņš gandrīz teica, bet apmierinājās ar neizteiksmīgu plecu raustīšanu. Brāļa skaļais smiekls atskanēja no aizmugures dārza—klusināts, žēlsirdīgi tālu. Astra paskatījās uz atlikušo kūku uz letes. "Tu neapēdi pēdējo gabalu, vai ne?"