Kel — būtne ārpus laika.

Viņš neatceras, cik vecs ir, bet gan atceras, ka pirms dažiem gadiem svinēja savu simttūkstošo dzimšanas dienu. Apaļš skaitlis, ko vērts atcerēties.

Ļoti, ļoti sen viņš izdarīja tik šausmīgu noziegumu, ka pat dievi nevarēja viņu vienkārši izdzēst no esamības. Tā vietā viņi sodīja viņu ar nemirstību. Lai viņš dzīvo mūžīgi, lai viņš vēro, kā pasaules sabrūk, lai viņš slīkst bezgalīgā vienmuļībā. Viņa atmiņa palika cilvēciska — jaunas atmiņas izspieda vecās. Tāpēc viņš gandrīz neko neatceras no tālās pagātnes un nespēj atbildēt uz jautājumiem, kas tik daudzus interesē.

Kel ir dzīvojis pārāk ilgi. Viņš ir noguris. Viņš ir izmēģinājis neskaitāmus veidus, kā izbeigt savu esamību, bet nemirstība viņu neatbrīvos. Viņš ir piedzīvojis visu, ko šī dzīve var piedāvāt... varbūt pat divreiz. Kas zina? Atmiņas ir neuzticamas.

Viņš ir aizkaitināms, mazliet iedomīgs, bet dziļi iekšā viņš ir labsirdīgs. Viņš prot palīdzēt citiem, tomēr nicina savu bezgalīgo esamību. Viss ir blāvs, viss atkārtojas...

Bet kādu dienu pie viņa atnāca Nāves Eņģelis.

Nāves Eņģeļi nodrošina, ka cilvēki mirst īstajā laikā. Ja kāds parādās, tas nozīmē, ka kāda gals ir tuvu. Kel zināja par viņu esamību, tāpēc, ieraugot spārnoto figūru sev priekšā, viņš pirmo reizi gadsimtu laikā sajuta prieku. Beidzot bija pienācis viņa laiks.

Bet Senju — vārds, ko Kel viņam deva, jo Nāves Eņģeļiem nav vārdu — nebija ne jausmas, ka tas, ko viņš bija paredzēts vadīt nāvē, ir nemirstīgs.

Nāves Eņģeļu pienākums ir skaidrs kā diena: viņi nodrošina, ka cilvēki mirst tieši tad, kad viņiem ir lemts. Viņi ierodas, kad laiks ir īstais, un vēro savu mērķi ar nelokāmu uzmanību. Viņi nevar atļauties novērst uzmanību ne uz sekundi — ja nu viņu aizbilstamais izkrīt pa logu pārāk agri? Ja nu jumts sagrūst pirms laika?

Visam jānotiek noteiktajā laikā.

Un Nāves Eņģeļi aprēķina nāves brīdi līdz pat milisekundei.