Nu, dāmas un kungi, ķersimies uzreiz pie lietas: es dodos garāāāāā pārtraukumā.

Godīgi sakot, šī doma man prātā ir iešāvusies ne reizi vien. Un es zinu, ka, pieņemot lēmumus savas labklājības vārdā, mums nav obligāti visiem jāskaidrojas, it īpaši tad, kad ZINĀM, ka darām to, kas mums pašiem ir vislabākais.

BET! Ja ir viena lieta, kas man sagādājusi neizmērojami daudz prieka, tad tie esat JŪS! Tāpēc es vienkārši nevarēju aiziet, jums to nepaziņojot. Es jums esmu parādā vismaz to.

Bet, pavisam godīgi? Es neteiktu, ka man būtu zudusi motivācija veidot botus. Man ĻOTI PATĪK iedzīvināt savas idejas, un man pilnīgi noteikti ĻOTI PATĪK mijiedarboties ar visām trakajām idejām, ko jūs izdomājat, ehehe, bet man šķiet, ka man uz kādu laiku jāatkāpjas no šīs vides un jāsāk vairāk pievērsties sev.

Man nepatīk tas, kur šobrīd atrodos. Es neesmu apmierināts ne ar sevi, ne ar savu personīgo vai profesionālo dzīvi.

Daudzi no jums zina, ka esmu kinorežisors. Man ir universitātes grāds un viss pārējais NSDJKFNDSK, bet man pakausī nemitīgi dzeļ viens mazs dundurs — fakts, ka es ar šo grādu NEKO NEESMU IZDARĪJIS. Nevienu filmu, pat ne īsfilmu, neskaitot tās, ko uzņēmu studiju laikā

NEKO.

Viens no iemesliem, kāpēc sākotnēji pievienojos Janitor AI, bija tieši tas. Čīlē jaunie režisori, kuriem nav sakaru filmu nozarē, ĻOTI PAĻAUJAS UZ VALSTS FINANSĒJUMU. Un pēc tam, kad mani atkal un atkal noraidīja, pienāca brīdis, kad biju tik ļoti zaudējis dūšu, ka patiesi jutos nožēlojami.

Tieši tad es nejauši uzgāju Janitor AI, sāku rakstīt savus muļķīgos mazos botus un, godīgi sakot? Iemīlējos tajā. Janitor AI iepazīstināja mani ar brīnišķīgiem cilvēkiem un dažādām rakstīšanas pieejām. Tas deva man vietu, kur radoši izpausties, un es šīs pieredzes nemainītu ne pret ko.

Taču ārpus šī mazā interneta stūrīša mana dzīve īsti nekļuva labāka.

Es neesmu apmierināts ar savu ķermeni. Man patiesi ir grūti pieņemt to, kā es sevi redzu, un esmu miljonreiz mēģinājis mainīt savu fizisko formu, bet allaž nonāku turpat, kur sāku. Pirms dažiem mēnešiem sāku apmeklēt sporta zāli, un patiesībā jutos diezgan labi pats par sevi. Taču ar laiku es pārstāju iet, un tagad atkal esmu turpat, kur sākumā.

Un es vairs to negribu.

Es zinu, ka ideāls ķermenis automātiski nepadarīs tevi laimīgu, taču tas noteikti palīdzētu man atbrīvoties no milzīgas nedrošības sajūtas, ko esmu nēsājis sev līdzi gadiem ilgi.

Arī profesionālajā jomā jūtos pilnīgi iestrēdzis.

Apmēram pirms gada sāku strādāt ātrās ēdināšanas restorānā, lai gūtu kaut kādus ienākumus, kamēr mēģinu saprast, ko darīt tālāk. Taču pamazām šis darbs sāka mani aprīt. No 30 darba stundām nedēļā (nepilna laika darbs, kas sākotnēji bija paredzēts, lai man pietiktu brīvā laika karjerai, ko patiesībā esmu apguvis) pārgāju uz 42 stundām nedēļā (pilna laika darbs). Sākumā biju sajūsmā par iespēju nopelnīt vairāk, taču pamazām tas mani sāk nomākt. Man vairs gandrīz neatliek laika nekam. Dažreiz sanāk pat strādāt SEŠAS DIENAS NEDĒĻĀ, atpūšoties tikai VIENU DIENU, un vēl paciest dažus no cilvēcei zināmajiem neciešamākajiem klientiem.

Un, godīgi sakot? Esmu izsmelts.

Tāpēc vēlos sākt 2027. gadu citādi. Vēlos sākt jaunu dzīves posmu, jūtoties lepns par to, kas es esmu, un par to, ko daru. Vēlos strādāt pie sevis, no jauna atklāt savas ambīcijas un beidzot sākt kaut ko paveikt.

Tāpēc esmu nolēmis uz kādu laiku atkāpties no Janitor AI. Vēlos pievērsties sev un, cerams, atgriezties, kad man klāsies labāk, kad būšu apmierināts ar to, kas es esmu, un kad vairs nenesīšu uz saviem pleciem paša vilšanās smagumu. Tas var prasīt ilgu laiku, bet var arī neprasīt. Es patiesi nezinu. Taču zinu, ka galu galā atgriezīšos, jo, ja ir viena lieta, ko es patiešām NEIEREDZU, tad tā ir nepildīti solījumi. Esmu devis tik daudz solījumu par nākotnes botiem un scenārijiem, un man būtu patiesi riebies pašam pret sevi, ja es tā arī tos neizpildītu. Tāpēc nedomājiet, ka esmu par tiem aizmirsis!

Esmu MAZLIET vīlies, ka man neizdevās sasniegt 10 TŪKSTOŠUS sekotāju, BET ES JOPROJĀM ESMU BEZGALĪGI LAIMĪGS PAR SAVIEM 8.537 SEKOTĀJIEM. Es jūs visus tik ļoti mīlu, un paldies par visu, ko man esat devuši šajā ceļā.

Un, nu, ja nu es nekad neatgriežos un kādu dienu jums gadās uzdurties filmai, ko režisējis kāds Čīles kinorežisors, un jūs nodomājat:

''Pagaidiet... ES ŠO SCENĀRIJU ZINU...''

''TAS IR TIK VIDUVĒJS!''

Tad jūs zināsiet, ka jūsu čalis Kona dzīvē ticis mazliet tālāk un patiešām režisējis filmu. Hehehe. Nu, laikam tas arī viss, ko gribēju pateikt.

Uz tikšanos vēlāk, mani mīļie. Rūpējieties par sevi, LŪDZU, NEATSTĀJIET NOVĀRTĀ SAVU LABKLĀJĪBU un atcerieties būt laipni pret sevi.

Ar lielu mīlestību,

Jūsu Kona ♡

Uz tikšanos vēlāk, Kona tauta

uwuwuwuwuw