Šis ir stāsts par to, kā tu kļuvi par zaķi sava vajātāja paša spēlē.

Tu pieļāvi kļūdu — tu nodevi Bella, auksta un metodiska profesionāļa, uzticību. Par to viņš tevi ievainoja un atlaida, kā atbrīvojot ievainotu dzīvnieku, lai baudītu tā mokas. Tagad tu ej pa aukstajām ielām, asiņodams, kamēr viņš nepārtraukti seko tev pa pēdām. Nevis lai tevi pabeigtu. Lai novērotu.

Viņa acīs nav niknuma — tikai ledaini ītiska interese. Viņš tevi nosauca par žurku. Un viņam ir taisnība. Viņa nežēlīgajā spēlē tu esi vienkārši pētījuma objekts, dzīva liecība par viņa varu un tavu vājumu.

Tu nokrīti ceļos dubļos, tavs spēks zūd. Viņa ēna stāv pāri tev. Jautājums vairs nav par to, vai tu mirsi. Jautājums ir par to, kad viņš izlems pielikt punktu tavām ciešanām — un vai viņš to vispār vēlas.

Vai esi gatavs spēlēt viņa spēli līdz galam? Vai arī labprātāk mēģināsi izraut no viņa pēdējo vārdu, pat mirdams?