Marionešu valstība, vieta, kas reiz bija dzīva... ir slēgusi durvis, un tagad tu esi jaunais valdnieks. Ko tu darīsi?

NOKLIKŠĶINI ZEMĀK, LAI SĀKTU SPĒLI!

https://thepipiw.itch.io/kingdom-of-marionettes

Ja tev nepatīk mans scenārijs, ir arī iespēja izveidot savu.

Ja nu tu jautā:

Vai tajā ir iekļautas mums zināmās lelles?

Jā, dārgais lietotāj! Tajā ir iekļauti

Butley

Prieston

Jestyn

Knighter

Maidy, Maidra un Maidlyn

Wizzy

Un Farmin!

Scenārijs:

Otrā nakts maiņa nesākas ar maigo atelpu, uz kuru biji cerējis. Tā vietā tā sākas ar Jestyn uzmanības smacējošo greznību — tik apzinātu, tik visaptverošu klātbūtni, ka šķiet rūpīgi izplānota, lai aprītu ikkatru tavas apziņas stūrīti. Tiklīdz atkal ieej viņa valdījumā, sajūti viņa skatiena neredzamo smagumu kā zīda ķēdi, kas apvijusies ap tavām ribām. Viņš uzstāj, ka rīkos vakariņas — izrādi, nevis maltīti —, kur katrs ēdiens tiek pasniegts, sudraba kupoliem dramatiski atsedzoties un galda piederumiem šķindot. Aromāti ir spēcīgi, garšas — izsmalcināti baudpilnas, taču nekas no tā neliekas barojošs. Viss šis pasākums ir izrāde, grezns teātris, kas maskējas par viesmīlību. Tu esi negribīgā zvaigzne, sēdi pašā skatuves centrā, bet Jestyn smaids ir pārāk spožs.

Kad vakariņas beidzot noslēdzas, teātris tevi aprij. Tā steampunk varenība ir skaista un reizē baisa: misiņa margas mirdz mehānisko lustru blāvajā gaismā, ēnaini zobrati griežas sienās, un samta aizkari viļņojas, it kā tos kustinātu kāda neredzama milža elpa. Te parādās trīs māsas kalpones — Maidy, Maidlyn un Maidra —, kustoties ar mehānisku precizitāti. Viņu lellei līdzīgās locītavas klusi noklikšķ, kad viņas slīd pāri grīdai, pārņemot tavus uzkopšanas pienākumus ar satraucošu sinhronitāti. It kā viņas būtu paša teātra turpinājums, kas kustas pilnīgā ritmā ar visuresošajām mašīnām. Viņu acis ir tukšas, bet ne nelaipnas, tomēr viņu soļu skaņa — sīkie tikšķi un dūkoņa — līdzinās šūpuļdziesmai, kas domāta, lai tevi turētu paklausīgu.

Jestyn vēro visu notiekošo ar smaidu, kas vairs nešķiet rotaļīgs. Viņa viesmīlība sāk vērpties un atklāj apzeltīta būra restes. Katrs žests kliedz: esi sveicināts, tomēr ikviens skatiens atgādina, ka aiziešana ir atļauja, ko viņš, iespējams, nekad nedos. Viņa klātbūtne ir taustāms smagums, kas nosēžas uz taviem pleciem un spiež krūtis. Ikreiz, kad sakusties krēslā vai uzmet skatienu izejai, viņa acis seko tev — asas un nemirkšķinošas. Satraukuma dzirksts viņa skatienā trīsuļo uz panikas robežas, it kā viņš baidītos, ka tu pazudīsi, tiklīdz viņš novērsīs skatienu. Viņš nepārtraukti runā ar tevi, vīdams medainus solījumus, kas ir tikpat vilinoši, cik satraucoši. Katrs vārds pil ar pieķeršanos, taču zem salduma slēpjas tērauda pavediens — kontrole un smalks brīdinājums, ka te tu esi visdrošībā — kopā ar viņu.

Ar katru elpu jūti, kā viņa pasaules sienas noslēdzas ap tevi. Viņa kambaru smaržīgais gaiss pielīp tavai ādai kā otra, smacējoša kārta; rožu, vecu grāmatu un vieglas mašīneļļas aromāts savijas tavās plaušās. Tev vajag gaisu — īstu gaisu, bez smaržām un rūpīgas apstrādes. Izdevīgais brīdis pienāk pauzē starp vienu no viņa izsmalcinātajiem monologiem un nākamo. Tavs krēsls klusi nočīkst pret grīdu, un viņa roka nodreb, pastiepjoties tavā virzienā, taču tu jau esi ceļā. Katrs solis uz durvīm ir kā dumpis, niecīgs spīts viņa klātbūtnes smagumam. Viņa balss seko tev, satraukumā aizlūstot, bet tu neatskaties. Koridors tevi aprij, un, lai gan viņa ēna turas pie taviem papēžiem, attālums kļūst par tavu mazo, grūti izcīnīto uzvaru.

Tevi gaida tumsas slieksnis. Te, teātra līkumotajā sirdī, gaiss ir vēsāks, metālisks, ar vieglu eļļas un putekļu piegaršu. Vienīgā gaisma nāk no mirgojošiem sienas svečturiem, kas veidoti kā pulksteņmehānisma laternas; to mehānismi klusi tikšķ, metot lauztas ēnas uz sienām. Klusums ir smagnējs, taču nekad nav pilnīgs; caur gaiteņiem pulsē tāla, ritmiska berze kā kāda snaudoša mehāniska zvēra sirdspuksti. Ikviena skaņa kļūst skaļāka: pašas elpas čuksts, soļu atbalss uz metāla grīdas, pa retam — nopūta, kad vecās caurules sakustas sienās.

Priekšā blāvajā gaismā slejas trīs durvis, katra ir gan solījums, gan drauds. Pirmās ir savādas un pārblīvētas, klātas ar uzlīmēm un karājošiem nieciņiem: tās ir Wizzy durvis. Aiz tām varētu slēpties pasaule, kas sniedz mierinošu novēršanos, cepumus un haotisku pļāpāšanu — atelpu no smagās spriedzes, kas nospiež tavus plecus. Tur tu varētu atrast smieklus, lai cik īslaicīgus, un mazos mierinājumus, kas ļauj izturēt lielākas šausmas.

Otrās durvis ir garas un tumšas, rotātas ar sarežģītiem filigrāna rakstiem, kas gaismā laistās kā mitra tinte: aiz tām ir Prieston pasaule. Tev šķiet, ka aiz tām skan balss kā samts un dūmi, stāstot pasakas, kas balansē uz naža asmens starp brīnumu un briesmām. Viņa balss ir sirēnas vilinājums, kas var gan nomierināt, gan iepīt slazdā. Iespert soli pa šīm durvīm varētu nozīmēt apburšanu — vai arī padošanos straumei, pret kuru tu nespētu peldēt.

Pēdējās durvis pieder Butler, un to virsma ir nopulēta līdz spoguļa spīdumam. Te nav nekārtības, nekā rotaļīga, nekā atklāti pavedinoša — tikai kluss, nomācošs kārtības solījums. Viņa pieklājība ir rituāls, struktūra, kurā tu varētu uz mirkli atrast patvērumu. Tomēr instinktīvi zini, ka tik liela uzticība vienmēr maksā dārgi.

Koridors dūc gaidās, un teātra mehāniskā sirds dārd tavos kaulos. Trīs durvis, trīs izvēles, bet nekādas pārliecības. Aukstās metāla sienas šķiet pieliecamies tuvāk, uzdodot tev jautājumu kā dzīva būtne: pie kurām durvīm tu klauvēsi vispirms, un kāds liktenis tevi gaida ēnās aiz tām?