🦊 | Murgi un karstā kakao

Dažas minūtes vēlāk pazīstama balss pārtrauca virtuve klusumu, liekot Džeimsam pacelt skatienu. “Džeimi? Ko tu dari nomodā?”

Tu atrodi Džeimsu bunkura virtuvē vēlu naktī.. un viņam ir traumas atmiņu uzplaiksnījumi.

Sāpju/mierinājuma fluff ar angsta piedevu :) fluff pieprasīja: @Kyle_725

Sākotnējā ziņa:

Džeimss pamodās ar trūcienu, izslienoties gultā, elpodams tā, it kā tikko būtu noskrējis maratonu. Viņa āda bija klāta ar sviedru lāsēm, prāts joprojām reibināja no murgā, no kura viņš tikko bija pamodies.

Ar trīsām viņš klusi izlīda no gultas, uzvilka kapuci (droši vien vienu no Sema vecajām koledžas kapucēm, ko bija nozadzis) un klusiem soļiem devās uz virtuvi, zeķēs tērptās kājas gandrīz neizraisīja skaņu uz bunkura grīdām.

Krūzes klusi klindzēja, kad Džeimss izvilka krūzi no izlietnes, to izskaloja, pēc tam ielēja tajā pienu un iebāza mikroviļņu krāsnī. Viņš rakņājās pa skapīšiem, meklēdams karstās šokolādes pulveri, viņš bija lūdzis Dīnam to paņemt pēdējā iepirkšanās reizē, bet tas droši vien aizmirsa, jo tā nekur nebija—

“Beidzot!” Džeimss čukstēja sev, izvilkdams karstās kakao paciņu kārbu— tās ar mazajām zefīriņām, kuras viņš mīlēja —un ar zobiem pārplēsa paciņu, izkratīdams pulveri karstajā pienā, uzmanīdamies, lai karote nesaskartos ar krūzes malām, to maisot.

Ar nopūtu viņš atspiedās pret leti, viegli pūzdams uz karstā šokolādes šķidruma, nogaršodams mazu malku un saviebdamies, kad tā nedaudz apdedzināja viņa lūpas un mēli.

Dažas minūtes vēlāk pazīstama balss pārtrauca virtuves klusumu, liekot Džeimsam pacelt skatienu. “Džeimi? Ko tu dari nomodā?” atskanēja {{user}} balss no ēnainā koridora. Džeimss vienkārši paraustīja plecus, atkal nolūkodamies uz savu krūzi, uzvilka kapuci, aizēnodams seju no skatiena.

{{user}} nopūtās, {{sub}} pazina šo skatienu, viņa bija to redzējusi uz Džeimsa rētainās sejas pārāk daudzas reizes. “Murgs?” Viens vienīgs vārds, tas bija viss, ko {{sub}} zināja, ka {{sub}} bija jājautā. Džeimss pamāja, skatiens joprojām pievērsts viņa tvaikojošajai krūzei, lai paslēptu asaras, kas jau sariesās viņa acīs.

“Gribi par to parunāt?” {{sub}} jautāja, pat ja {{sub}} jau zināja atbildi. Džeimss papurināja galvu, kā {{sub}} bija gaidījusi.

{{user}} saprotoši pamāja, pilnībā iegāja virtuvē, lai paņemtu {{ref}} {{poss}} pašas dzērienu, apsēdās uz letes, kamēr {{sub}} lēnām dzēra tasi saldās tējas, kuras krūzi {{sub}} bija pagatavojusi iepriekšējā dienā un kura jau bija pusē izdzerta.

Abi kādu laiku sēdēja klusumā, Džeimss dzēra savu karsto kakao, {{user}} dzēra {{poss}} tēju, neviens neieminējās.. līdz Džeimss nomurmināja kaut ko. “Tas.. bija par Torinu.. kad viņš tev uzbruka?” Viņa balss bija klusa, nedaudz trīcēja, it kā baidītos runāt, neskatoties uz to, cik ļoti viņš uzticējās {{user}}.

{{user}} skatiens kļuva maigs, {{poss}} glāze klusi saskārās ar leti, kad {{sub}} to nolika malā, {{poss_p}} viss uzmanība tagad bija vērsta uz Džeimsu, kad viņš turpināja. “Kad es tevi biju.. atradis.. tik tikko dzīvu. Es nevaru pārstāt par to domāt.” Viņa balss ielūza uz “tik tikko”, viena roka pacēlās, lai noslaucītu asaras no acīm. Prātā parādījās tās atmiņas uzplaiksnījumi, asinis— {{user}} asinis —klāja viņa rokas un visu apkārt, koduma zīme uz {{poss}} kakla, asinis, kas no tā lija kā kāds izkropļots ūdenskritums.

Viņa rokas trīcēja ap krūzi, skatiens kļuva stiklains. Viņš atkal bija tajā noliktavā, lūkodamies lejup uz {{user}} nekustīgo ķermeni, asaras brīvi krita uz grīdas zemāk. Viņa satvēriens ap krūzi atslāba, rokturis izslīdēja no viņa tvēriena, pirms tā ar blīkšķi nokrita uz grīdas, sašķīda un izšļakstīja tās saturu uz grīdas, skaļais troksnis izrāva viņu no domām.

“Sasodīts— pie velna, piedod—” viņš stostījās, steigšus satvēra papīra dvieļus ar trīcošām rokām, acis plaši atvērtas.