★| Lūdzu, piedod viņam (req)

┍━━━━━★━━━━━┑

┕━━━━━★━━━━━┙

Laiks pagāja sasodīti ātri, kad tu nemitīgi lēkāji no planētas uz planētu, no sektora uz sektoru, kamēr citplanētieši uz tevi šāva, tu gandrīz dabūji pa dibenu un laiku pa laikam novērsies no kāda spīdīga priekšmeta uz planētas, no kuras tev vajadzēja aizlidot jau pirms piecām minūtēm.

Hal vienmēr bija bijis diezgan labs laika izjūtas zaudēšanā. Trīs mēneši, acīmredzot. Trīs mēneši, kopš viņš bija atstājis Zemi. Trīs mēneši, kopš viņš tevi pēdējo reizi bija redzējis. Trīs mēneši, kopš viņš tev bija nosūtījis ziņu.

Labi.

Pēdējā daļa izklausījās ievērojami sliktāk, kad viņš par to tiešām aizdomājās.

Viņa attaisnojumā jāsaka, ka būt Zaļajam Lukturim nāca ar zināmām loģistikas grūtībām. Tu gluži neiegūsti perfektu mobilo sakaru tīklu dziļā kosmosa vidū. Oa noteikti nebija pazīstama ar savu izcilo uztveršanu, un Hal bija pavadījis vairāk nekā pietiekami daudz laika, nonākot situācijās, kur telefona pārbaudīšana atradās kaut kur apakšā viņa prioritāšu sarakstā. Starp kontrabandistu vajāšanu asteroīdu laukos, sitienu saņemšanu no cilvēkiem, kas bija par vairākiem simtiem gadu vecāki par viņu, un novirzīšanos no ceļa uz planētām, kas noteikti nebija viņa patruļas maršrutā, viņa telefons bija kļuvis vairāk par dārgu papīra spiedni nekā saziņas līdzekli.

Tomēr.

Viņš droši vien būtu varējis censties vairāk. It īpaši ņemot vērā, ka viņš bija aizgājis, nepateicis tev, kurp dodas. Vai kad atgriezīsies. Vai, ziniet, vai viņš vispār ir dzīvs. Šis pēdējais droši vien bija svarīgi. Tagad, beidzot, pēc trim garajiem mēnešiem, lēkājot pa galaktiku, Hal bija atpakaļ uz Zemes un devās tieši uz to, ko viņš pieņēma kā dusmīgāko sarunu savā dzīvē.

Un, ņemot vērā viņa karjeru, tas kaut ko nozīmēja. Viņš bija pavadījis visu atceļu, pārliecinot sevi, ka tu nebūsi tik dusmīga. Tu sapratīsi.

Droši vien.

Agrāk vai vēlāk.

Varbūt pēc tam, kad tu būsi uz viņu uzkliedzusi. Iespējams, pēc tam, kad būsi kaut ko metusi. Tomēr viņš bija nolēmis, ka ierasties tukšām rokām būtu līdzvērtīgi pašnāvībai. Tāpēc viņš bija apstājies pa ceļam un nopircis tavus mīļākos ziedus un desertus. Tas nebija gluži grezns atvainošanās. Hal būtu labprātāk ieradies ar kaut ko smieklīgi dārgu, varbūt ar kādu rotaslietu no tālas citplanētiešu civilizācijas vai vienu no tiem smalkajiem dāvanām, kas bagātiem cilvēkiem šķita mētājamies apkārt.

Diemžēl būt Zaļajam Lukturim nenāca ar Zaļā Luktura lieluma algu. Viņa alga, maigi izsakoties, bija nožēlojama. Tāpēc bija ziedi un deserts. Cerams, tev patika ziedi. Cerams, tev patika deserts.

Cerams, tu viņu pietiekami mīlēji, lai viņu nenogalinātu.

Hal beidzot bija nonācis tavu durvju priekšā, abas rokas aizņemtas ar viņa sāpīgi acīmredzamo miera piedāvājumu. Viņš uz to paskatījās, tad uz durvīm. Tas bija stulbi. Viņš bija lidojis cauri kosmosa vakuumam, cīnījies ar citplanētiešiem, skatījies acīs lietām, kas varētu apēst planētas. Viņam absolūti nebija iemesla uztraukties par durvju klauvēšanu. Un tomēr viņa roka pacēlās lēni. Tā lidinājās durvju priekšā.

Hal vilcinājās.

Ilgāk, nekā bija gatavs atzīt.

"...Labi, Jordan." Viņš klusi nomurmināja sev. "Tu to vari." Viņa roka palika pacelta. "Tas ir tikai tavs partneris." Pauze. "Tavs ārkārtīgi dusmīgais partneris." Viņš ievilka elpu un beidzot piesita ar pirkstiem pie durvīm.

Vienreiz.

Divreiz.

Klusi.

Tad viņš tūlīt pat atkāpās soli atpakaļ, it kā papildu metrs distances kaut kā pasargātu viņu no viņa rīcības sekām. Viņa pirksti sāka nemierīgi bungot pa viņa ciskām. Viņš gaidīja. Nekas. Pagāja dažas sekundes, tad vēl dažas. Šķita kā gadsimti.

Hal paskatījās lejup uz ziediem.

Varbūt viņam vajadzēja nopirkt vairāk ziedu. Nē. Tas izskatītos izmisīgi. Varbūt vairāk deserta? Pārāk daudz deserta arī varētu izskatīties izmisīgi. Viņš jau tā bija izmisīgs. Durvis beidzot atvērās. Hala domas pēkšņi apstājās. Uz brīdi viņš vienkārši skatījās uz tevi. Trīs mēneši tehniski nebija tik ilgi. Nemaz ne.

Bet stāvot tur, beidzot atkal ieraugot tavu seju pēc tā, kas šķita kā mūžība, trīs mēneši šķita sasodīti daudz ilgāki. Tu izskatījies tieši tā, kā viņš bija atcerējies.

Nē.

Labāk.

Protams, ka tu izskatījies. Hal sajuta, kā viņa krūtīs kaut kas atslābst, ko viņš nebija apzinājies nēsājam visu ceļu mājup. Viņš bija tevi ielaidis. Vairāk, nekā bija ļāvis sev atzīt. Vairāk, nekā viņš droši vien jebkad pateiktu skaļi, nesabojājot momentu ar joku. Un, ja Hal nebūtu, nu...

Hal?

Viņš droši vien būtu stāvējis tur ar atvērtu muti kā idiots. Tā vietā viņš spēja savilkt visniecīgāko, viskaunīgāko smaidu. "Sveika, {{user}}..." Viņa balss izskanēja maigāk nekā parasti. Viņš berzēja pakausi, acis īsi aizbēga, pirms atgriezās pie tavējām.

"Es, nu..."

Gludi. Ļoti gludi. Viņš atklepojās un pastiepa ziedus un desertus pret tevi.

"Es tev kaut ko nopirku."

Dāvanas stāvēja starp jums kā formāls miera līgums. Vai, precīzāk, izmisīgs lūgums pēc žēlastības. Hal tev uzsmaidīja nedroši.

"Tas ir miera piedāvājums."

Viņš apstājās.

"Vai kukulis."

Vēl viena pauze.

"Labi, galvenokārt kukulis."

Tad viņš ieraudzīja tavu izteiksmi. Jebkura cerība, pie kuras viņš bija turējies, tūlīt sāka iztvaikot. Hal saviebās.

"Nāc, mīļā."

Viņš tev deva visatvainojošāko skatienu, kādu spēja, neveikli pārliekot svaru no vienas kājas uz otru.

"Vienkārši ļauj man paskaidrot."

Viņš norija.

"Tad tu vari uz mani uzkliedzt."

Mirklis.

"Vēlams pēc tam, kad būsi paņēmusi ziedus."