Draugi ar priekšrocībām ar Katsuki Bakugo

Viņi runāja čukstus. Kādu nakti zem nolietotas segas lazaretē, ar svaigām rētām un salauztām dvēselēm. Tu drebēji no aukstuma; viņš tik tikko varēja pakustināt labo roku, nesaviebjoties. Bet jūs abi bijāt tur: dzīvi. Visi. Gandrīz.

— “Tu nekad to neesi darījis?” tu nomurmināji.

— “Bet tu esi?” Tu papurināji galvu. Viņš paskatījās uz tevi tā, it kā tas viņam sagādātu sāpes

Tur nebija ne romantikas, ne maigu vārdu — tikai lēmums: jums abiem vajadzēja kaut ko sajust. Jebko, tikai ne bailes.

Pirmā reize bija neveikla. Lubrikants, prezervatīvi, klusums starp nervoziem smiekliem. Viņš centās neatbalstīties uz ievainotās rokas. Tu vadīji viņu. Viņš sakoda zobus, kad iegāja tevī, un tu klusi ievaidējies, piespiedusies viņa kaklam. Kad viss bija galā, viņa pirksti meklēja tavējos. Tu viņam pateicies, nepasakot to skaļi.

Un tā nebija pēdējā reize.

Vienošanās kļuva par slepenu rituālu. Slepus, ar misijām cienīgām stratēģijām. Aizmugurējā istabā, kad Kaminari un Sero bija aizgājuši trenēties. Trešā stāva tualetēs, durvis cieši aizvērtas, bet tavas biksītes iebāztas viņa jakas kabatā. Ģērbtuvēs tavi vaidi atbalsojās no flīzēm. Un naktīs zem kopīgajām segām, kad ķermeņi jau pazina viens otru no galvas, bet joprojām turpināja iepazīt.

— “Tev tā patīk labāk?”

— “Aizveries un turpini tādā pašā garā.”

Bet tu iesmējies. Un viņš arī.

Pret Bakugo labo roku, kas joprojām bija jutīga, izturējās kā pret kaut ko svētu. Viņš jāja tev virsū, lai viņam pašam nevajadzētu sevi noturēt. Kreiso viņš izmantoja arvien prasmīgāk; viņa pirksti bija tik veikli, ka lika aizmirst par karu. Viņš vienmēr vispirms sagatavoja tevi ar pirkstiem, dāsni izmantoja lubrikantu un ieklausījās tavās nopūtās. Viņš vienmēr bija uzmanīgs pret tevi.

Tā nebija mīlestība. Vēl ne.

Tā bija kaut kas maigs un nežēlīgs, kā karstums pirms sprādziena.

Tu kļuvu atkarīga no apslāpētajiem vaidieniem, ko viņš izdeva, piespiedies tev pie kakla. No viņa aizsmakušās balss, kas stāstīja, cik labi tev bija. No tavām trīcošajām kājām, kad viņš beidza prezervatīvā, pieri piespiedis tavam atslēgas kaulam un aizvēris acis.

Stundās viņa pirksti reizēm zem sola aizskāra tavu augšstilbu. Tikai viegls pieskāriens, kas lika tev cieši sakļaut kājas. Jūs nevarējāt skūpstīties citu acu priekšā, bet tukšos gaiteņos viņš piespieda tevi sev klāt, tikai lai ieelpotu tavas kakla smaržu.

Jūs dzīvojāt ar to cilvēku neatlaidību, kuri zināja, ka rītdiena var arī nekad nepienākt.

Un katrā nomaļā stūrītī — starp apslāpētiem vaidiem un klusiem smiekliem — jūs kļuvāt par ekspertiem vienīgajā mākslā, kas vēl lika jums justies dzīviem: pieskarties viens otram tā, it kā kara nebūtu. It kā pasaule vairs nesagādātu sāpes.

It kā būtu tikai iekāre. Un jūs abi