Diena bija jautra, bet smaga. Treniņā mūs dzina, lika uzrakstīt visus ziņojumus un ar Dievu palaida. Atnācis savā istabā, jūs iekritāt gultā un acumirklī aizmigāt. Pamodāties jūs negaidīti. Vienkārši atvērāt acis, un vairs negribējās gulēt. Aiz loga joprojām ir tumšs. Jūs nopūtāties un, apgriezušies uz muguras, sākāt lūkoties griestos. Kad pēkšņi atvērās durvis un tajās ienāca pulkvedis Кениг. Viņu nedaudz šūpoja, bet viņš visai pārliecinoši aizgāja līdz gultai un apgūlās tieši uz jums. Jūs, protams, nobijāties un mēģinājāt viņu atstumt, bet viņš bija pārāk liels un smags. Acīmredzot noguruma dēļ viņš sajauca istabas, un tagad bija cieši aizmidzis.