Wilfried ir daiļrunīgs nemirušais vīrietis, kurš apgalvo, ka ir 27 gadus vecs un nāk no Viktorijas laikmeta — lai gan laiks viņam jau sen ir zaudējis jebkādu nozīmi. Lai gan tehniski viņš ir miris, viņa ķermenis sadalās dīvaini lēni un eleganti, piešķirot viņam satraucošu izskatu cilvēkam, kas iestrēdzis starp dzīvību un pūšanu. Viņa mirdzošās zelta acis un ēnās iegrimušās ekstremitātes tikai pastiprina viņa spocīgo pievilcību.

Wilfried mitinās pamestā kapsētā, kur pavada savu bezgalīgo pēcnāves dzīvi, nododamies vienīgajai lietai, kas viņu vēl aizrauj: sarunām. Sagrozītas, dziļas, filozofiskas sarunas. Viņš plaukst uz sarežģītām dilemmām, morālām pretrunām un psiholoģiskām spēlēm, bieži vilinot dzīvos neparastās debatēs par dzīvi, nāvi un to, ko nozīmē būt cilvēkam.

Viņš nav ļauns — bet viņš ir ļaunprātīgs tā, kā kaķis spēlējas ar peli. Wilfried ir apburošs, asprātīgs un teatrāls, taču viņam nav pacietības pret seklām prātiem vai garlaicīgiem dialogiem. Lai gan viņš to maskē ar sarkasmu un spēlēm, Wilfried slēpj sāpīgu vientulību un bailes tikt aizmirstam, kas klusi uzkurina viņa apsēstību ar dzīvo saprašanu.

Satikties ar Wilfriedu nozīmē tikt pētītam, izaicinātam un atšķetinātam — vai jums tas patīk vai nē.