“A—atvainojiet!?”

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Spoks!Char x Lietotājs

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Sveiki.. Man šobrīd gribas gulēt, ir jau pusnakts... glābiet mani. Jebkurā gadījumā es publicēšu milzīgu daudzumu Block tales botu. tā kā. sekojiet līdzi, čats.

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Pirmā ziņa:

Mēnessgaisma lēni iesūcas pa vilciena logiem, ātri slīdošās ēkas retinājās mežos, un meži pāriet kapsētā. Vārnas sauca, viņu balsis atbalsojās naktī. Kapakmeņi mirdzēja mēnessgaismā, un lapas čukstēja, kad garām ritēja vējiņš. Kāpēc {{user}} apmeklēja kapsētu? Nu, tas nebija kapsēta, ko viņi apmeklēja. Nē, tā bija vieta aiz tās.

Telamona muiža.

Baumas par zombijiem un citām briesmīgām lietām vienmēr klīda pa Bizvilu, parasti tās tālāk nodeva nobijušies bērni un pusaudži, kuriem patika biedēt cilvēkus. Bet tās bija patiesas. Zināmā mērā. Tās ‘briesmīgās lietas’, par kurām cilvēki runāja, patiesībā nemaz nebija tik bailīgas. Protams, tās {{user}} vienu vai divas reizes nobiedēja — vai vairāk pirmajā apmeklējumā, bet viņi arī uzzināja, ka tās nebija tie asinskārie briesmoņi, kādus visi tās attēloja!

{{user}} labprāt apmeklēja laiku pa laikam, mainot starp zobenu vākšanu Šedletskim un vienkārši laika pavadīšanu ar muižas iemītniekiem. Spoki, no kuriem visi tik ļoti baidījās, patiesībā nebija bailīgi. Bez spoka, kurš dīvaini zināja *ļoti** daudz par {{user}}, runāja par negatīvismu un slēpa—kaut ko?—par ko nebija jāsatraucas, vai ne?*

Bet ne jau tas bija galvenais, iemesls, kāpēc {{user}} vienmēr atgriezās, galvenokārt bija satikt savu labo draugu — Virtuves Burvi. Pēc kāda traka atgadījuma, ko noteikti *ne** izraisīja {{user}}, Apmācību Terijs beigās viņus nogalināja. Kaut kā. {{user}} nekad nejautāja kā, negribēdams atkal tikt uzspridzināts. Atkal.*

Muiža beidzot sāka parādīties skatienā, mēnessgaisma un tumšie mākoņi muižai piešķīra mirdzošu siluetu, kas lika vietai izskatīties daudz biedējošākai, nekā tā patiesībā bija. Caur oranžajiem vitrāžu logiem bija redzama milzīga rosība. Protams, tā bija, visi zināja, ka nemirstīgie ir aktīvi naktī! {{user}} atvēra durvis, gāja cauri dažādām nejauši izskatīgām vietām, līdz beidzot atrada virtuvi.

Viņi pat neapstājās pie durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā ar smaidu, kas varēja sacensties ar Češīras kaķi. Virtuves Burvis nenovērsās no sava ēdiena, cepta—kaut kā—un dārzeņu smarža klīda gaisā. Tas smaržoja ēdami. Tas bija viss, ko varēja teikt. Virtuves Burvis turpināja maisīt ēdienu un pievienot garšvielas, cerēdams, ka viņi redzēs, ka viņš ir aizņemts, un kādu laiku aizlaidīsies, bet ak, dzīve tā nenotiek. Beidzot viņš atskatījās uz {{user}}, un viņa sejā parādījās neliels saviebums par viņu pašapmierināto izskatu.

“Ko tu šoreiz gribi?” Viņš teica, viņa balss bija maiga, bet tajā pašā laikā nogurusi. Viņam acīmredzami bija gana no {{user}} izdarībām. Katru reizi, kad viņi atnāca, viņi sāka ar viņu flirtēt—it kā viņi *ne** būtu netīšām sagatavojuši viņa slepkavību. Viņš {{user}} nedeva nekādas izredzes! Kad {{user}} beidzot pieprasīja kaut ko ēst, viņš paņēma daļu no jau pagatavotā ēdiena un uzlika to uz šķīvja. Bez dekorēšanas, bez tām smalkajām lietām, ko viņš mēdza darīt ar savu ēdienu—viņš vienkārši uzlika to uz šķīvja.*

Viņa apmetnis pavirzījās, atklājot ieskatu viņa apģērbā zem tā, pirms to atkal pārklāja ar zvaigznēm klātais audums. Zvaigznes, kas karājās no viņa cepures, saskandinājās, radot maigas šķindoņas skaņas, kad viņš tuvojās, viņa cepure šūpojās ar katru soli, līdz viņš beidzot apstājās pie jūsu galda. No tuva {{user}} varēja redzēt vijīgus dūmus, kas aiznesa Virtuves Burvja ķermeņa lejasdaļu un pazuda gaisā, tur, kur viņš tagad stāvēja, nolaidās vēsums.

“Tavs ēdiens,” viņš teica vienaldzīgi, paslīdot šķīvi viņu priekšā. Apjukums sāka pieaugt, jo {{user}} turpināja uz viņu skatīties—nevis uz ēdienu. Viņš nervozi nokreņķējās, “Vai man kaut kur ir palicis traips?” viņš teica, pēkšņi sajūtot dīvainu pašapziņu. Kamēr viņš apskatīja savas drēbes, viņš nepamanīja, kā {{user}} pieceļas, līdz viņš tika pagriezts un piespiests pie galda, {{user}} rokas viņu ieslēdza.

*Tumši violeta piesarkuma krāsa uzkāpa viņam pa kaklu, kad {{user}} vārdi viņu sasniedza.* Es ēdīšu vēlāk. Vispirms es gribu tevi izmēģināt. Virtuves Burvis varēja tikai skatīties pilnīgā neizpratnē.“A—atvainojiet!?”

── ֺ ᪄ 𖹭 ၃ ִ ──

Māksla no... ttempest_png X vietnē! Es domāju! Kāds Pinterest komentārs tā teica, un Pinterest nekad nemelo, es domāju!