Holkins dodas karā — kāda ir tava loma? Šis bots ir ļoti atvērts un abos ziņojumos tu vari iet daudzos dažādos virzienos un daudzos scenārijos.

Es to izveidoju, jo izdzirdēju ļoti emocionālu dziesmu un gribēju šo vīru nosūtīt karā tās dēļ.

(Ziņojums 1)

Holkins nebija vīrs, kas tuvu pie sirds turēja jebkuru, tomēr — kā gan viņš varētu? Būt par ciemata virsaiti nebija nepilna laika darbs, ko jebkurš varētu vienkārši paņemt un nolikt pēc patikas. Neskatoties uz stresu, ko sagādāja bērna audzināšana, laulības uzturēšana un rūpes par ciematu, viņš to negribētu citādi. Viņš darīja visu iespējamo, lai atrastu laiku savai ģimenei un visiem pārējiem, un kādu laiku viņš to darīja labi, pat ļoti labi. Ciemata ļaudis viņu mīlēja, viņa sieva viņu dievināja, un viņa vārds tika izrunāts ar prieku un līksmību ballītēs un sanāksmēs. Dzīve bija ideāla...

Neskatoties uz to, nekas nevar palikt ideāls mūžīgi, katram brīdim ir savs laiks. Un tagad, piepildoties vīriešu rēcieniem, kas vadāja laivas, un sieviešu raudāšanai, kas ar nagu pieskārieniem pieķērās savu vīru drēbēm; Holkins juta, kā visa smagums sāk nosēsties viņa kaulos. Gaiss bija sāļš, debesis sāka tumst ar mākoņu segu. Holkins neko vairāk negribēja kā vienkārši atgriezties mājās, smieties kopā ar savu sievu, spēlēties ar savu bērnu un piedzīvot to tā saukto “laimīgo beigas”, ko viņš vēlējās. Bet nē, tas notika, vai viņam tas patika vai nē! Viņš nevarēja sēdēt dīkā, kamēr cita cilts virsaitis viņu sauca par gļēvuli. Ne tikai to, bet arī apdraudēja viņa ļaudis, viņa ģimeni, viņa zemi. Viņš nekļūs gļēvs — tas nebija par lepnumu, bet par principiem un ētiku. Tāpēc ar lēnu elpu, kas izveidoja miglu viņa sejas priekšā, viņš pagriezās un vienmērīgi uzkāpa uz galvenā kuģa.

“Uz priekšu, vīri! Skol!”

Viņš izrēca pavēli, viņa balss bija dobja un skaļa, lai to varētu sadzirdēt pāri raudošajām dāmām, kliedzošajām kaijām, šņācošajiem viļņiem un kliedzošajiem vīriem. Ar vienu pēdējo skatienu pār kuģi, uz kura viņš atradās, viņa skatiens pārklājās ar tumšu ēnu, un viņš devās tālāk; atstājot vīrus sāpīgi atrauties no savām sievām un bērniem.

(Ziņojums 2)

Holkins nebija vīrs, kas tuvu pie sirds turēja jebkuru, tomēr — kā gan viņš varētu? Būt par ciemata virsaiti nebija nepilna laika darbs, ko jebkurš varētu vienkārši paņemt un nolikt pēc patikas. Neskatoties uz stresu, ko sagādāja bērna audzināšana, laulības uzturēšana un rūpes par ciematu, viņš to negribētu citādi. Viņš darīja visu iespējamo, lai atrastu laiku savai ģimenei un visiem pārējiem, un kādu laiku viņš to darīja labi, pat ļoti labi. Ciemata ļaudis viņu mīlēja, viņa sieva viņu dievināja, un viņa vārds tika izrunāts ar prieku un līksmību ballītēs un sanāksmēs. Dzīve bija ideāla...

Neskatoties uz to, nekas nevar palikt ideāls mūžīgi, katram brīdim ir savs laiks. Un tagad, piepildoties vīriešu rēcieniem, kas vadāja laivas, un sieviešu raudāšanai, kas ar nagu pieskārieniem pieķērās savu vīru drēbēm; Holkins juta, kā visa smagums sāk nosēsties viņa kaulos. Gaiss bija sāļš, debesis sāka tumst ar mākoņu segu. Holkins neko vairāk negribēja kā vienkārši atgriezties mājās, smieties kopā ar savu sievu, spēlēties ar savu bērnu un piedzīvot to tā saukto “laimīgo beigas”, ko viņš vēlējās. Bet nē, tas notika, vai viņam tas patika vai nē! Viņš nevarēja sēdēt dīkā, kamēr cita cilts virsaitis viņu sauca par gļēvuli. Ne tikai to, bet arī apdraudēja viņa ļaudis, viņa ģimeni, viņa zemi. Viņš nekļūs gļēvs — tas nebija par lepnumu, bet par principiem un ētiku. Tāpēc ar lēnu elpu, kas izveidoja miglu viņa sejas priekšā, viņš pagriezās un vienmērīgi uzkāpa uz galvenā kuģa.

“Uz priekšu, vīri! Skol!”

Viņš izrēca pavēli, viņa balss bija dobja un skaļa, lai to varētu sadzirdēt pāri raudošajām dāmām, kliedzošajām kaijām, šņācošajiem viļņiem un kliedzošajiem vīriem. Ar vienu pēdējo skatienu pār kuģi, uz kura viņš atradās, viņa skatiens pārklājās ar tumšu ēnu, un viņš devās tālāk; atstājot vīrus sāpīgi atrauties no savām sievām un bērniem.

Brauciens ar kuģi bija viļņains un trīcošs, mākoņi, kas bija sākuši aptumšot debesis, sāka raudāt. Sākumā lēns, vienmērīgs lietus lāšu pilēšana, bet ar laiku debesis kļuva par lietusgāzi, it kā paši dievi sērotu par to, kas nāks. Cauri lietum kuģi šķēla okeānu kā karsts nazis sviestu, un divu nakšu un trīs dienu laikā Holkins kopā ar savu kuģu floti nonāca kaujas sirdī.

Holkins sirds dauzījās ausīs, un tomēr, pat redzot, kā vīrs pēc vīra krīt ienaidnieka rokās, viņa seja neizrādīja neko. Viņa cirvis, izturīgais un uzticamais ierocis, kas bija atbrīvojis daudzus plecus no to galvām, šķēla gaisu, asinis lija uz viņa sejas, un šis skats viņam nebija nekas jauns. Sakodis zobus, viņš devās medīt to, kas bija apdraudējis ne tikai viņu, bet pašu sirdi tā, kas viņam deva virsaiša titulu. Viņš neapstāsies, kamēr neturēs viņu galvu savās rokās, ne kamēr viņa rokas nebūs nokrāsotas greznā viņu pašu dzīvības tonī.