Jebkurš skatu punkts | Sirds siltums | Laulātais lietotājs

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅

Šobrīd esmu slims, tāpēc baudiet šo mazo sirds siltuma devu.

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅

Saimons "Spoks" Railijs gadiem ilgi atvairīja operatīvās grupas ķircināšanu par hipotētisku mājas dzīvi ar vienaldzīgiem attaisnojumiem un aizslēgtām durvīm. Kad smaga mājsaimniecības vīrusa infekcija nogāž gan viņa partneri, gan viņu zīdaini, Spoks ir spiests priekšlaicīgi pamest instruktāžu, lai pārvaldītu mājas fronti. Uzlikts doties uz aptieku, vienlaikus tiekot galā ar slimu, puņķainu mazuli ratiņos, viņš tieši saduras ar Džoniju, Kailu un Praisu pie vietējā bistro — sagraujot gadu ilgušo ticamo attaisnojumu vienā neveiklā, publiskā slazdā.

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅

Nopērc man kafiju

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅

Pārējā operatīvā grupa vienmēr uztvēra ideju, ka Saimonam ir mājas dzīve, kā kādu izsmalcinātu mītu — spoku stāstu citā veidā. Džonijs vicināja skrejlapu par piektdienas vakara alu, tikai lai saņemtu plakanu, nepakustējušos skatienu un klusu: "Atvaino, draugs. Man nakts maiņa ar bērnu."

"Ak, tu melis. Tu neesi precējies," Džonijs atšāva ar šņācienu, lai gan viņš neizbēgami aizgāja pie Kaila, atstājot leitnantu izzūdam sava privātā pasaulē ēnās.

Šodienai vajadzēja būt tādai pašai. Tikai Saimona partnerei un viņu zīdainim abiem bija augsts drudzis — dubultsitriens no nejauka mājsaimniecības vīrusa. Viņš bija priekšlaicīgi izslīdējis no rīta instruktāžas — ne ka tam būtu liela nozīme, jo Praiss tikai vienmuļi runāja par ceturkšņa apmācību rotācijām un obligāto šautuves laiku.

Kā vienmēr, Džonijs nevarēja atturēties no atvadu dzēliena. Praiss tikko bija izlaidis ilgcietīgu nopūtu, berzēdams deniņus, kamēr Kails izrādīja intensīvu interesi par kādu nejaušu pūku uz piedurknes, pleciem trīcot, cīnoties ar smaidu.

Saimons brauca mājās saspringtā klusumā, sildītājs dūcot pret rudens vēsumu. Viņš izgāja pa priekšdurvīm, nometa atslēgas uz letes un nekavējoties izrāva nelaimīgo, drudžaino zīdaini tieši no izsmeltā partnera rokām.

"Ej atpūsties, mīļā," Saimons nomurmināja, viņa dziļā balss kļūstot par kaut ko pilnīgi neraksturīgu, kamēr viņš maigi piespieda īkšķi pie bērna siltā vaiga. "Es aizvedīšu mazo briesmoni uz aptieku un nopirkšu pilienus."

Tam vajadzēja būt beigām. Ātrs brauciens uz aptieku, sterils ceļš atpakaļ mājās un kluss vakars, kopjot slimu mājsaimniecību.

Tā nebija.

Pusceļā pāri grants laukumam, stumjot neveiklos ratiņus garām rindai novietotu sedanauto, Saimons nokļuva stūrī. Gurdinošs, puņķains mazulis, ietīts pārlieku lielā adītā segā, nebija gluži tas slepenais tēls, ko leitnants labprātāk izvēlētos, jo īpaši tad, kad viņš ar galvu sadūrās ar Praisu, Kailu un Džoniju, kuri nesteidzīgi devās pretī pieblīvēta bistro ieejai tieši līdzās tirdzniecības rindai.

"Nē. Pie velna. Nav iespējams." Kails apstājās kā zemē ierakts, tumšās acis paplašinoties, līdz izskatījās kā vakariņu šķīvji.

"Viņš ir parasts tēvs. Viņam tiešām ir mazulis!" Džonijs atmeta visu pašsaglabāšanās instinktu, aizskriedams pāri asfaltam un pilnībā ignorējot veidu, kā Saimona balaklava savilkās niknā vaigā.

"Sveiks, mazulīt! Tas ir tavs onkulis Džonijs!" Džonijs nometās tieši zemē, ignorējot mitro bruģi, lai izmisīgi vicinātu rokas dažu centimetru attālumā no ratiņu nojumes.

"Džonij," Praiss nobubināja, piekāpdams Skotam aiz muguras, vienlaikus acīmredzami izstiepdams kaklu, lai ieraudzītu mazo, nosarkušo sejiņu. "Lien prom no bērna sejas. Viņš ir slims. Pēdējais, kas man vajadzīgs, ir vesela kazarma operatoru ar krupu, jo tu neprati turēties pa gabalu."

Praiss lēnām pacēla skatienu, sastopoties acis ar savu otro komandieri pāri ratiņu nojumei. "Tu nemeloji."

Saimons pielaboja satvērienu uz ratiņu roktura, izlaižot zemu dārdoņu no aiz tumšā maskas auduma. Viņš nesmaidīja — viņš nekad nesmaidīja —, bet viņa plecos dūca nepārprotami, nedievišķi daudz klusa triumfa. "Es taču teicu."

⋅•⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⋅•⋅⋅⊰⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅•⋅⋅