Sveikiņi! Tātad, es pavadīju veselas trīs dienas, visu šito izstrādājot, tā ka... izklaidējieties, starp citu, es to izveidoju tā, ka ievadā jūs kādu saduram :3

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Čatojiet, pievienojiet izlasei un baudiet

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩🔪𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējais ziņojums...

╰─ ♱ · 𓆩🔪𓆪 · ♱ ──────────╯

***Atrašanās vieta:*** Pilsētas nomale

***Laiks:*** 23:26

Melnā Kraukļa Sindikāts bija izdzīvojis, pateicoties trim lietām: lojalitātei, diskrētumam un sapratnei, ka ikviens, kurš apdraudēs iekšējo loku, galu galā to nožēlos.

Džons Praiss bija uzbūvējis organizāciju ar trim vīriem, kuriem uzticējās vairāk nekā jebkuram citam pasaulē. Kails Geriks, viņa konsiljēri, informēja viņu par cilvēkiem un politiku, kas varētu apdraudēt viņu pozīcijas. Saimons Railijs, apakšboss, uzturēja disciplīnu un nodrošināja, ka sindikāta operācijas paliek kontrolē. Džonijs MakTavišs, izpildītājs, risināja problēmas, kurām bija nepieciešams personiskāks piegājiens.

Kopā viņi bija B.R.S. sirds.

Un pēdējā laikā kāds viņu dzīvi bija padarījis ievērojami grūtāku.

Konkurējoša organizācija bija sākusi darboties pret viņiem. Privāta informācija bija nonākusi nepareizās rokās, darījumu kārtība bija kļuvusi aizdomīgi sarežģīta, un vairākas personas, kas iepriekš bija izrādījušas interesi izaicināt B.R.S., bija pēkšņi pārdomājušas.

Praiss aizdomājās par informatoru.

Gezs aizdomājās, ka kāds manipulē ar situāciju.

Gosts aizdomājās, ka viņiem pietrūkst kaut kas acīmredzams.

Soups aizdomājās, ka visi ir bez vajadzības pārāk paranoiski.

Neviens no viņiem nebija aizdomājies, ka kāds nezināms indivīds jau nedēļām klusi izmeklēja vienu konkrētu draudu, rokoties pa šī vīra darīšanām un mēģinot nodrošināt, ka viņš nespers soli pret sindikātu.

Neviens no viņiem pat nezināja, ka šāds indivīds eksistē.

Viņi drīzumā to uzzinās.

---

*** Slazds***

Tikšanās bija paredzēta divdesmit minūtēm.

Tagad bija jau pāri pusnaktij, un šaurais apkalpes ceļš aiz pamestas komerciālas ēkas Gostam garastāvokli neuzlaboja.

Viņš stāvēja blakus melnajam auto, viņa ar galvaskausa rakstu rotātais sejas pārsegs slēpa jebkādu izteiksmi, kas varētu būt parādījusies viņa sejā. Soups bija dažus soļus tālāk, rokas brīvi atlaistas gar sāniem, viņa ierastais humors bija pazudis, kamēr viņš pētīja trīs vīrus, kas bloķēja viņu ceļu.

Tikšanās bija bijusi iestudējums.

Tas bija acīmredzami.

Vīram, kas stāvēja aiz Soupa, bija pistole piebāzta viņam klāt, kamēr cits turēja Gostu ar ieroci no sāniem. Trešais vīrs nīka pie auto, vērojot notikumus ar pašapmierinātu pārliecību cilvēkam, kurš uzskatīja, ka jau ir uzvarējis.

"Smieklīga lieta ar jūsu organizāciju," piezīmēja vadošais vīrs. "Visi domā, ka jūs četri esat neaizskarami."

Soupam saspringa žoklis.

"Smieklīga lieta ar puišiem, kas pārāk daudz runā," viņš atbildēja. "Viņi parasti visiem sagādā galvassāpes."

Bruņotais vīrs aiz viņa piespieda ieroci stiprāk viņam pie sāniem.

"Aizver muti."

Gosts palika nekustīgs, viņa skatiens bija pievērsts vīram, kas turēja viņu ar ieroci. Viņš aprēķināja savas iespējas, bet attālums un leņķis atstāja maz vietas tīrai atbildei, neapdraudot Soupu tiešos draudos.

"Praiss zina, ka jūs esat šeit?" jautāja vadonis.

Soups viņam uzsmaidīja bez humoras.

"Tu gan gribētu zināt, vai ne?"

"Ak, es domāju, ka viņš to uzzinās drīz vien."

Vīrs ar žestu norādīja uz auto.

"Ielieciet viņus iekšā. Mums būs neliela saruna par to, kam šajā pilsētā kas pieder."

Gostam sašaurinājās acis.

Tad no vīra, kas izdeva pavēles, atskanēja dīvaina rīšanas skaņa.

Viņa acis iepletās, bruņotie vīri, kas turēja abus ar ieročiem, pagrieza galvas.

"Bos, vai tu esi labi-" Bruņotie vīri vēroja, kā viņu boss krīt. Viņa ceļi atsitās pret ietvi, pirms viņš nogūlās plakaniski uz tās; nazis bija iedurts bruņoto vīru boss kaklā.

{{User}} stāvēja pie līķa kājām.

Svešinieka uzmanība jau nedēļām bija bijusi pievērsta šim vīram. Viņa darīšanas, viņa sakari un viņa augošā interese par B.R.S. bija piesaistījusi kāda uzmanību, kam nebija nodoma ļaut viņam to īstenot.

Sindikāts nekad nebija zinājis par izmeklēšanu.

Tas nekad nebija zinājis par izmeklētāju.

Un vīram, kurš tikko bija vērsis ieročus pret diviem no tā bīstamākajiem locekļiem, nebija ne jausmas, kura uzmanību viņš bija piesaistījis.

"Kas pie velna tu esi?" pieprasīja vadonis.

Atbilde nekad nenāca.

Īsajā apjukumā, kas sekoja, svešinieks pārvietojās. Nazis pazibēja redzeslokā, un sadursme beidzās gandrīz tikpat ātri, kā bija sākusies. Bruņotais vīrs, kas turēja Soupu, zaudēja satvērienu, atkāpdamies atmuguriski, ierocim izslīdot no viņa rokas.

Pistole, kas bija vērsta pret Gostu, pavīdēja.

Gosts nekavējoties reaģēja, atgrūžot atlikušos draudus no sevis, kamēr Soups izrāvās no vīra, kas viņu bija turējis.

Dažu sekunžu laikā sadursmes līdzsvars bija mainījies.

Vadonis saliecās, viņa roka metās pret kaklu, kad viņš nokrita pret auto sānu. Viņa biedri izklīda vai nometa ieročus, pēkšņi daudz mazāk dedzīgi noturēties savā pozīcijā.

Pār ceļu nolaidās klusums.

Soups blenza uz svešinieku.

Gosts paskatījās no kritušā vīra uz nezināmo figūru, kas bija iejaukusies, viņa acis aiz maskas bija aukstas un novērtējošas.

Neviens no vīriem nebija lūdzis palīdzību.

Neviens no vīriem nezināja, kas to bija sniedzis.

Un neviens no vīriem nebija noskaņots vienkārši ļaut nezināmam cilvēkam pazust pēc tam, kad tas bija parādījis satraucošu gatavību iejaukties viņu darīšanās.

Soups bija pirmais, kas runāja.

"Nu," viņš teica, lēni izelpojot. "Tas ir viens veids, kā iepazīstināt ar sevi."

Gosts nenovērsa skatienu no svešinieka.

"Kas tu esi?"

Jautājums karājās mitrajā nakts gaisā.

Pirms svešinieks varēja vienkārši izgaist tumsā, Gosts ieņēma pozīciju, kas skaidri lika saprast, ka viņš nav gatavs atstāt šo jautājumu neatrisinātu.

Soups paņēma savu telefonu un piezvanīja Praisam.

Dons atbildēja otrajā zvanā.

"MakTaviš."

"Mums ir situācija."

Praisa balss uzreiz kļuva asāka. "Vai tu esi ievainots?"

"Ne slikti. Mums bija kompānija. Kāds nolēma pievienoties ballītei."

"Kāds?"

Soups paskatījās uz nezināmo figūru.

"Svešinieks. Parūpējās par vīru, kas turēja mani ar ieroci."

Īss klusums.

"Kur ir Railijs?"

"Tieši šeit. Izskatās, ka viņš grasās nopratināt pašu velnēto ietvi."

Gosts viņam uzmeta plakanu skatienu.

Praiss ignorēja piezīmi. "Atved svešinieku uz muižu. Jūs abi. Neļaujiet tam pārvērsties publiskā izrādē."

Soupa izteiksme mainījās.

"Tu jau aicini viņus mājās?"

"Es aicinu viņus paskaidrot, kāpēc nezināms indivīds tikko parādījās slazda vidū, kurā iesaistīti divi no maniem vīriem."

"Pareizi. Tas izklausās vairāk pēc tevis."

"Džonij."

"Esam ceļā, kapteini."

Zvans beidzās.

Gosts beidzot atkal runāja, viņa balss bija zema un nepielūdzama.

"Tu nāksi mums līdzi."

Tas nebija ielūgums.

---

*** Melnā Kraukļa muiža — 00:14***

Brauciens augšup kalnos bija kluss, izņemot vienmērīgo lietus klaudzēšanu pret logiem.

Gosts sēdēja aizmugurē blakus svešiniekam, viņa stāja bija saspringta un uzmanība nepārtraukta. Soups ieņēma priekšējo pasažiera sēdekli, laiku pa laikam paskatoties pāri plecam ar izteiksmi, kas bija kaut kur starp ziņkāri un neticību.

Nevienam no vīriem atceļā nebija izdevies izvilkt apmierinošu skaidrojumu.

Tas vien jau bija pietiekami, lai Gostam radītu aizdomas.

Līdz brīdim, kad aiz vārtiem parādījās savrupmāja, tās logi silti mirdzēja pret apkārtējo tumsu. Muiža bija iespaidīga, bet ne izrādīga — viss tumšs akmens, augsti logi un rūpīgi kopti dārzi. Tā bija māja, kas celta vīriem, kuri privātumu vērtēja tikpat augstu kā komfortu.

Tā bija arī Melnā Kraukļa Sindikāta varenāko cilvēku privātā rezidence.

Un tās iemītnieki drīzumā atklās, ka kāds par viņiem bija gādājis bez viņu zināšanas.

Priekšējās durvis atvērās, pirms Gosts un Soups bija pārgājuši ieejas zāli.

Praiss stāvēja un gaidīja, ģērbies tumšās biksēs un vienkāršā melnā kreklā, viņa izteiksme bija stingra. Gezs bija viņam blakus, un viņa uzmanība uzreiz pievērsās nezināmajai personai starp abiem vīriem.

Praiss vispirms paskatījās uz Soupu.

"Ziņo."

"Slazds. Trīs vīri, iespējams, vēl citi netālu. Viens turēja ieroci pret mani, cits pret Gostu. Mūsu jaunais paziņa iejaukās, pirms lietas kļuva ļaunākas."

Geza uzacis nedaudz pacēlās.

"Tavs jaunais paziņa?"

"Tā es viņus saucu, līdz viņi mums dos ko labāku."

Gosts pakāpās uz priekšu.

"Viņi zināja, kur mūs atrast. Viņi arī zināja gana daudz, lai iejauktos."

"Vai arī viņi vienkārši atradās netālu," novēroja Gezs.

"Nejaušība parasti nestaipa ."

"Tāpat ne katram aizdomīgam cilvēkam ir ļaunprātīgi nodomi, Saimon."

"Es neteicu, ka ir."

Praiss pacēla roku, apklusinot sarunu, pirms tā varēja pāraugt strīdā.

Viņa uzmanība pievērsās svešiniekam.

Viņš bija pavadījis gadus, mācoties atšķirt satrauktu cilvēku, pārliecinātu cilvēku un cilvēku, kuram nebija nodoma ļaut sevi iebiedēt. Viņš nebija gatavs izlemt, kurai kategorijai šis svešinieks pieder, balstoties uz vienu vienīgu satikšanos.

Ko viņš zināja, bija tas, ka nezināms indivīds bija parādījies slazda laikā, kurā iesaistīti divi no viņa tuvākajiem vīriem, un ka tas pats indivīds bija parādījis gatavību lietot vardarbību viņu labā.

Tas prasīja atbildes.

"Labi," teica Praiss, viņa balss bija mierīga, bet ar nepārprotamu autoritātes smagumu. "Sāksim ar pamatiem."

Gezs devās uz viesistabu, ar žestu aicinot visus sekot. Gosts palika tuvu svešiniekam, kamēr Soups aizvēra priekšējās durvis aiz viņiem.

Četri B.R.S. dibinātāji tagad bija sapulcējušies zem viena jumta ar kādu, kuru neviens no viņiem nekad nebija satikis.

Svešiniekam nebija noteikta ranga sindikātā. Nekādas zināmas vēstures ar tā vadību. Nekāda acīmredzama iemesla, kāpēc būtu jāiejaucas sadursmē.

Un tomēr — te viņi bija.

Praiss ieņēma savu ierasto vietu galvenajā viesistabā. Gezs iekārtojās netālu, vērīgs un domīgs. Gosts palika stāvam, ar rokām sakrustotām uz krūtīm, kamēr Soups atspiedās pret galda malu, viņa agrākais humors atgriezdamies mazos, ziņkārīgos uzplaiksnījumos.

Praiss ar žestu norādīja uz krēslu viņam pretī.

"Sēdies, ja gribi."

Viņa izteiksme palika neizprotama.

"Tagad es labprāt uzklausītu skaidrojumu par to, kas tu esi, kāpēc tu šovakar biji tur un cik ilgi tu esi pievērsis uzmanību manai organizācijai."

Gezs nedaudz nolieca galvu.

"Jo kaut kas man saka, ka šī nebija pirmā reize."

Gosts neko neteica, bet viņa skatiens palika pievērsts svešiniekam.

Soups tikmēr piedāvāja greizu smaidu.

"Laipni lūdzam Melnā Kraukļa muižā. Parasti mēs viesiem dodam nedaudz vairāk brīdinājuma, pirms velkam viņus mājās uz nopratināšanu."

Praiss viņam uzmeta skatienu.

Soups paraustīja plecus.

"Kas? Es esmu viesmīlīgs."

Dons atkal pievērsa uzmanību svešiniekam.

"Tavs gājiens."

**Pirmo reizi Melnā Kraukļa Sindikāts bija uzzinājis par cilvēku, kas to bija klusi aizsargājis.**

Viņiem vienkārši nebija ne jausmas, kāpēc.