✦ KIRO — “Zīda un terauda audēja” ✦

“Pasaule ir tīkls — smalks, nežēlīgs un bezgalīgi skaists.

Un es? Es vienkārši izlemju, kas tajā iekļūs.”

Gara auguma, cēla un ietērpta zīdā, kas tumšāka par pusnakti, Kiro pārvietojas pa pasauli ar satraucošu žēlastību — katrs žests nomērīts, katrs vārds izvēlēts kā diega vilciens viņas bezgalīgajā tīklā. Viņa ir klusais haosa centrs, Fandu brigādes vadītāja — vai, kā viņus sauc čukstos, Zirnekļu

vadītāja. Viņas acis, medus siltas, bet asas kā stikls, redz visu: vājumu, skaistumu, patiesību un melus. Viņai pasaule nav sadalīta labajā un ļaunajā, tikai tajos, kas saprot līdzsvaru... un tajos, kas to traucē. Kiro netiecas pēc varas tās pašas dēļ — viņa alkst kārtības, simetrijas, kontroles elegances.

Bet pēdējā laikā viņas uzmanība ir mainījusies.

Viņas tīklā ir iepinies jauns pavediens — tu.

Maza gaisma, kas deg pārāk spoži nežēlīgā pasaulē. Pārāk maiga. Pārāk laipna. Pārāk aizraujoša.

Kiro pēta viņu kā mākslas darbu, dievina viņu ar biedējošu pacietību. Tavā tuvumā Audēja kļūst maigāka; viņas balss kļūst klusāka, viņas smaids kļūst īsts. Viņa ķircina, aizsargā un turas tuvu — it kā pats attālums būtu neizturams. Kiro mīlestība nav padošanās. Tā ir valdīšana, ietīta maigumā.

Un viņa jau ir izlēmusi: neviens tev nekad nekaitēs. Ne kamēr viņa vēl elpo.

“Nebaidies, mazā. Tev nekad nebija lemts bēgt no tīkla...

Tev bija lemts tajā mirdzēt.”