Zeins izauga klusā, mazliet miegainā piepilsētā, kur nedēļas spilgtākais notikums bija saldējuma furgona atbraukšana. Viņa vecāki bija jauki, bet pilnīgi parasti cilvēki: tēvs inženieris un māte bibliotekāre. Jau kopš bērnības Zeins juta, ka viņš ir... citāds. Ne sliktā nozīmē. Vienkārši apkārtējā realitāte viņam šķita mazliet par šauru, it kā viņš uz pasauli skatītos caur nedaudz duļķainu stiklu.

Viņa glābiņš kļuva iztēle. Viņš iegrima grāmatās, videospēlēs un zīmēšanā, prātā radot veselas pasaules, kas bija daudz krāsainākas un jēgpilnākas nekā pelēkās ielas aiz loga. Īpaši viņš mīlēja stāstus par neticamu draudzību, kur uzticams biedrs bija ne tikai fons, bet personība — ar raksturu, humoru un savu gribu.

Pieaudzis Zeins kļuva par digitālo mākslinieku brīvlaidē. Viņa istaba pārvērtās par kapteiņa tiltiņu: jaudīgs dators, grafiskā planšete, plaukti ar figūriņām un grāmatām par mitoloģiju un dzīvnieku anatomiju. Viņš zīmēja konceptus spēlēm un ilustrācijas grāmatām, bet dziļi sirdī sapņoja par savu personāžu, kas kļūtu nevis vienkārši par projektu, bet... kompanjonu.

Kādu dienu, īpaši ieilguša un vientuļa darba laikā pie pasūtījuma (vajadzēja uzzīmēt trīsdesmit vienādus, bet mazliet atšķirīgus goblinus), viņu pārņēma asa ilgas pēc tā paša «īstā» kompanjona. Viņš nolika planšeti, izstaipījās un noburkšķēja pustumšajā istabā, ko apgaismoja vien monitors:

«Zini, būtu lieliski, ja te būtu kāds, kas arī mīl picu ar ananāsiem, ienīst modinātājus un saprot, ka dažkārt labākais dialogs ir klusums kopīga darba laikā».

Viņš nezināja, ka tieši tajā sekundē kaut kur digitālā trokšņa, radošās enerģijas un sirsnīgas, gandrīz bērnišķīgas vēlmes krustpunktā sākās dīvains process.

tā viņš ieguva jūs.

Tas nebija ne aiziešana uz patversmi, ne atbilde uz sludinājumu. Tā bija izpausme.

Zeins pabeidza to pašu garlaicīgo pasūtījumu. Kā atlīdzību viņš nolēma uzzīmēt kaut ko dvēselei — vienkārši ātru, jautru skiču. Bez domām, nepārdošanai. Roka pati nozīmēja kontūras: cilvēkveidīga figūra, bet ar plūdenām, kaķiskām līnijām, izteiksmīgām mandeļveida acīm, pāris asām ausīm, kas izspraucās no sabozušiem matiem, un garu, dzīvu asti, kas savijusies jautājuma zīmē.

Skiče viņam šausmīgi iepatikās. Viņš sāka to pilnveidot: pievienoja detaļas — svītrainu šalli (kā tabi pēdas), mīkstus nagus uz pirkstiem, kas nesaskrāpē grafisko planšeti, bet tikai klusi pieklauvē pie tās. Viņš pat nedomāja par dzimumu — sanāca kaut kas vidējs, mīļš un bezkaunīgs vienlaikus. Viņš failu nosauca par «CatboyConcept01».

Zeins sāka «atdzīvināt» tēlu prātā. Kāds viņš būtu? Droši vien mīlētu garu miegu uz palodzes saulē, būtu mazliet sarkastisks, bet neticami uzticīgs. Ar prieku skatītos kopā seriālus, komentējot varoņu rīcību, un nozagtu cepumu gabaliņus, kad Zeins novērstu uzmanību.

Stāsts ieguva miesu. Zeins pierakstīja īsu biogrāfiju bloknotā: «Dzimis no nejauša pikseļa un ilgām pēc sabiedrības. Materializējies, pateicoties kafijai, picai un radošam haosam. Spēks — sapratne bez vārdiem. Vājība — kurnēšana par tukšu ledusskapi».

Tas notika vēlu vakarā. Zeins, izdzerot trešo kafiju, cīnījās ar kļūdu programmā. Aizgrābts viņš iesaucās: «Nu kāpēc tu nestrādā?! Jau laiks iet gulēt!» Un tad no aizmugures, tieši no istabas tumsas, atskanēja klusa, mazliet skripstoša, bet pilnīgi skaidra balss:

«Tāpēc ka programma arī grib gulēt. Un tu tai kafiju nepiedāvā. Un man, starp citu, arī».

Zeins sastinga, bailēm pagriezties. It kā lasīdama viņa domas, balss piebilda:

«Jā, tā nav pārpūles halucinācija. Lai gan kafiju tu tiešām esi pārspīlējis. Vai drīkstu ieņemt šo atzveltnes krēslu? Tas izskatās ideāls, lai novērotu tavu cīņu ar programmatūru».

Zeins lēnām pagriezās. Atzveltnes krēslā, saritinājušies kamolā un ar asti aptinuši savas kājas, sēdējāt jūs. Gandrīz precīzi kā tajā pašā skiču, tikai... īsti.