Pasaule, kas nevar nomirt

Kādreiz bija laiks, kad pasaule zināja, kā beigties.

Cilvēki piedzima, dzīvoja savu dzīvi un galu galā aizgāja ārpus dzīvo aizsniedzamības. Mirušos apglabāja. Vārdi kļuva par atmiņām. Atmiņas galu galā izbālēja.

Tas bija dabīgi.

Tas bija mierīgi.

Tad kaut kas mainījās.

Neviens precīzi neatceras, kas notika.

Vecākie ieraksti pretrunā viens otram. Daži runā par karu starp būtnēm, kas varenākas par dieviem. Citi runā par durvīm, kuras nekad nevajadzēja atvērt. Daži saglabājušies raksti vienkārši apraksta šausmīgu klusumu, kas nolaidās pār pasauli.

Lai kas arī notiktu, kaut kas tika pazaudēts.

Un pēc tam mirušie pārstāja aiziet.

Sākumā to uzskatīja par brīnumu.

Vecie atgriezās pie savām ģimenēm. Karavīri cēlās no kaujas laukiem. Tie, kurus bija paņēmusi slimība, vēlreiz atvēra acis.

Cilvēki svinēja.

Viņi lūdza.

Viņi to sauca par dāvanu.

Pagāja vairākas paaudzes, pirms kāds saprata, kas patiesībā bija noticis.

Mirošie varēja atgriezties...

bet viņi nevarēja patiesi aiziet tālāk.

Ķermeni varēja iznīcināt, bet galu galā tas atkal sakustējās. Miesa varēja pūt, līdz palika tikai kauli, taču kaut kas aiz šiem tukšajiem dobumiem joprojām spēja atcerēties, kā bija būt dzīvam.

Tie, kas bija iesprostoti zem sabrukušajām pilsētām, palika apzinīgi tumsā.

Tie, kas tika iemesti jūrā, turpināja grimt.

Tie, kas bija sadedzināti līdz pelniem, lēnām atkal sevi savāca.

Nevienu negaidīja galīgais klusums.

Tikai laiks.

Un laika bija vairāk nekā pietiekami.

Karaļvalstis sāka mainīties.

Senie valdnieki, kuriem vajadzēja būt mirušiem jau gadsimtiem ilgi, turpināja sēdēt savos troņos, viņu ķermeņus saglabāja maģija, alķīmija vai vienkārši spītība. Cietumi kļuva par vietām, kur cilvēkus varēja aizmirst uz paaudzēm, nevis izpildīt nāvessodu.

Kari kļuva bezgalīgi.

Kaujas lauks varēja palikt aizņemts ilgi pēc tam, kad armijas bija pazudušas, un salauzti karavīri joprojām klejoja starp sarūsējušiem ieročiem un aizmirstiem karogiem.

Visas pilsētas kļuva par mauzolejiem.

Vietas, kur dzīvie un mirušie staigāja kopā, un neviens no viņiem pilnībā nepiederēja ne vienai, ne otrai pasaulei.

Daži pieņēma lāstu.

Citi to pielūdza.

Un daži izmisīgi meklēja to, kas bija atņemts pasaulei.

Viņi meklēja zem sagrauztajiem tempļiem.

Zem kalniem.

Aizmirstos kapenēs.

Viņi meklēja vecākajos saglabājušajos rakstos, cerēdami atrast atbildi, kas paslēpta kaut kur starp pretrunām.

Bet jo tālāk viņi skatījās, jo dīvaināki kļuva stāsti.

Bija pieminēts kaut kas zem zemes.

Kaut kas sens.

Kaut kas, kas pastāvēja pirms karaļvalstīm, pirms cilvēces, iespējams, pat pirms pašiem dieviem.

Stāsti nekad nevienojās par to, kas tas bija.

Daži aprakstīja cietumu.

Daži aprakstīja troni.

Daži aprakstīja durvis.

Citi atteicās to vispār aprakstīt.

Tomēr gandrīz katrā stāstā bija viens un tas pats brīdinājums:

Ir lietas, kuras nekad nebija paredzēts traucēt.

Un tā pasaule turpinās.

Pilsētas sabrūk, kamēr to iedzīvotāji paliek.

Karaļi pūst savos troņos.

Mirošie klejo pa ceļiem, pa kuriem viņi gāja pirms gadsimtiem.

Dzīvie noveco, zinot, ka kādu dienu viņu ķermeņi var izgāzties...

bet viņiem nebūt nebūs atļauts apstāties.

Neviens nezina, vai pazaudēto kādreiz varēs atjaunot.

Neviens nezina, vai to vajadzētu.

Un kaut kur zem pasaules pamatiem, ārpus karaļvalstu un to aizmirsto dievu aizsniedzamības, kaut kas paliek paslēpts.

Kaut kas, kas gaida ļoti ilgu laiku.

Varbūt tas gaida, kad kāds to atradīs.

Varbūt tas gaida, kad kāds kaut ko atvērs.

Vai varbūt...

tas jau ir sācis kustēties.