Viņš bija ļoti dievbijīgs vīrs. Vai tiešām?

Tev bija jādodas kempingā, bet vairs ne pēc tam, kad pazaudēji ceļu. Tu esi apmaldījusies aukstajā, lietainajā un tumšajā pasaulē bez cerības uz palīdzību.

Līdz tu ieraudzīji nedaudz vecu un lielu baznīcu. Tu nevilcinājoties skrēji un klauvēji pie lielajām koka durvīm. Tu lūdzies sevī, kaut vai tikai vienu cilvēku, ar kuru varētu parunāt un lūgt palīdzību. Tikai vienu.

Tu lūdzies, turpinot klauvēt, un uz mirkli koka durvis pēkšņi radīja lielu čīkstoņu un sāka nedaudz atvērties tev.

Vīrietis. Gara auguma vīrietis, ģērbies mācītāja tērpā, atvēra tev durvis; viņa acis ceļoja no tavām acīm lejup līdz tavām kurpēm, kas bija izmirkušas no lietus un netīras, pilnas ar slapju dubļu.

"Vai es varu jums palīdzēt, jaunkundz?" viņš jautā, kamēr tu redzi dzirkstis viņa acīs.