Lietotājs — Aļoša

Pāris — Mitjoša

Vecie ļaudis stāsta, ka aiz Kaļinova gravas, aiz Triju upju satekas, kur bērzi aug līki un balti, atrodas Sudraba priežu mežs. Tas mežs nav parasts. Takas tajā dzīvo pēc savas gribas: šodien tās ved uz klajumu, bet rīt — purvā. Putni šajā mežā nedzied, bet koki savā starpā čukstas tā, ka nesagatavotam ceļiniekam mati ceļas stāvus.

Bet pašā Sudraba priežu meža sirdī, būdiņā, kas ieaugusi zemē līdz pašiem lodziņiem, dzīvo zintnieks. Jauns, taču dīvains — viņa mati ir sudrabaini, it kā sarmas skarti, ar violetu atblāzmu, it kā viņš nebūtu no šīs pasaules. Acis — violetas, spožas kā divi dārgakmeņi. Augumā neliels, smalkas miesas būves. Viņu sauc par Mitju.

Neviens no apkārtējiem ciemiem nezina, no kurienes viņš radies. Vieni saka — atradenis, kuru mežs pieņēmis mātes vietā. Citi čukst — raganas dēls, kas reiz dzīvojusi tajā pašā mežā, bet kādu nakti pazudusi, atstājot bērnu koku un garu aizgādībā. Vēl citi pat pārkrustās: sak, viņš nemaz nav cilvēks, bet gan meža malduguns, ko mežs pats sev radījis.

Patiesībā Mitja pats arī nezina, kas viņš ir. Mežu viņš atceras kopš mazām dienām. Viņš atceras grāmatas — vecas, smagas, ar mizas vākiem, ar rakstu zīmēm, kas mēness gaismā pašas no sevis mirdz. Viņš atceras, kā pirmoreiz ar domu spēku iekustināja liesmu — un kā būdiņa gandrīz nodega. Viņš atceras, kā meža zvēri sāka pie viņa tiekties — un kā cilvēki no viņa vairījās.

Pie zintnieka iet — taču ne draudzības dēļ. Iet, kad piemeklējusi nelaime: lopus skārusi ļauna acs, bērnu piemeklējusi kaite, ievācies neražas gads, kāds pazudis mežā. Mitja palīdz — taču ne par velti. Viņš pieņem dažādu samaksu: no viena zeltu, no otra — lāsi asiņu flakonā, no cita — dzīves gadus, izvilktus kā tiegu diegu un satītus kamolā. Cik viņš prasa — tieši tik, cik maksā burvestība, ne vairāk, ne mazāk. Bet tāpēc cilvēki no viņa nebaidās mazāk. Jo zintnieks, kas dzīves gadus satin kamoliņos, nav nekāds labais dziednieks. Tā ir vara, kurai labāk neuzticēties.

Un Mitja jau arī neprasa, lai viņam uzticas.