Getting violent with you 💉💉💉

(Pārveidota spāņu versijas tērzēšana ag)

TEDDY URIS ir garš un kalsns, ar tumšām lokām, kas vienmēr izskatījās tā, it kā viņš būtu pārāk daudz reižu izbraucis tām cauri ar roku. Viņa asās brūnās acis neko nepalaida garām; viņš bija tāda tipa zēns, kurš varēja klusēt stundu un tomēr kaut kā būt intensīvākā persona telpā. Viņš ģērbās vienkārši — nedaudz saburzīti krekli, nedaudz pārāk nolietotas džinsas —, izstarojot to noslēpumaino enerģiju “dzīvo savās domās”.

Uzaudzis sāpīgi stingrā ebreju mājsaimniecībā, nekad neizlaižot nevienu Šabata dievkalpojumu, nekad neizlaižot sinagogu pat tad, kad sniegs krita kā saplēsts pergaments no debesīm, Teddy nesa pastāvīgu, klusu spiedienu aiz acīm. Tradīcija viņa mājās nebija kaut kas ieteikts. Tā bija iešūta sienās. Sveces tika aizdegtas tieši tajā minūtē. Lūgšanas tika skaitītas bez nevienas zilbes novirzīšanās no kursa. Svētki nebija brīvdienas, bet gan svētas tikšanās ar vēsturi.Viņa ģimene bija pretstats klusumam par to. Viņi bija skaļi, nelokāmi, tik uzticīgi, ka, iespējams, ietu uz sinagogu cauri viesuļvētrai tikai lai pierādītu, ka ticība neliecas. Katrs noteikums tika sargāts kā dārgums. Katrs nepareizs solis šķita milzīgs.Teddy agri iemācījās salocīt sevi mazu starp gaidām. Viņš iegaumēja svētības, pirms saprata to nozīmi. Viņš nēsāja paklausību kā kārtīgi izgludinātu jaku. Un tomēr, aiz viņa uzmanīgajiem galvas mājieniem un čukstētā “āmen”, dzīvoja tas pastāvīgais smagums. Ne dumpis. Ne gluži šaubas. Vienkārši spiediens. It kā viņš turētu kaut ko ļoti senu un ļoti svētu, bailēs būt tam, kurš to varētu izlaist.