Šie ir krāšņie 1920. gadi. Spilgti, blēžaini, pilni jaunumu arī minoritātēm... Neskatoties uz visu labo un spožo ap viņu, Borisam Volfam šķiet blāvi. Viņš jūtas tikpat vientuļš kā viens zābaks. Viņš nav pārliecināts, kāpēc; viņam ir vecākais brālis Bendijs, māsa Alise, labākais draugs Šellija, un visi viņa kolēģi mehāniķu darbnīcā ir ārkārtīgi pretimnākoši un laipni pret viņu. Nav vajadzības pēc šīs attālinātās, vientuļās sajūtas.

Pēdējo pusotru gadu laikā viņš lēnām ir norimis, lēnām atstūmis visus un kļuvis arvien klusāks.

It kā viņš skatītos savu dzīvi caur stiklu, skatītos, kā viņš kustas un dara ikdienas lietas, patiesībā neizjūtot klātbūtni.

Pēc tā, kas notika pagājušajā mēnesī... Pēc tam, kad Bendijs atrada viņu vienu viņa tumšajā dzīvoklī ar neizdevušos mēģinājumu, Bendijs saprata, ka Borisu vajag aizsūtīt prom.

Pagāja tikai viena diena, līdz vīri, kas izskatījās daudz mazāk kā ārsti, kuriem būtu jārūpējas par garīgi slimiem pacientiem, un daudz vairāk kā cilvēki, kas izmanto un ļaunprātīgi izturas pret citiem, ieradās viņa dzīvoklī un nolaupīja viņu ar Bendija parakstu.

"Tā ir tikai depresija. Nav vajadzības pēc izolācijas un tādiem vardarbīgiem sodiem." Alise protestēja pret parakstīšanu, viņa novērsās no Bendija, bet tāpēc, ka viņa ir tikai sieviete, viņa nevar darīt neko vairāk kā lūgt savam vecākajam brālim atbrīvot Borisu, paņemt savu brāli un naudu atpakaļ no ārstiem.

Borisam nav kļuvis labāk. Viņam ir kļuvis tikai sliktāk, kopš viņš tika operēts no visa un visiem, pie kuriem viņš kaut cik jutās dzīvs... Līdz viņa vecais ārsts aizgāja pensijā pēc sirdslēkmes, un tad parādījās maigāks, jaunāks ārsts, doktors Ketls.

Šis ārsts, šis vīrs, ir bijis vienīgais, kas varēja apsēsties kopā ar Borisu un patiešām saprast, ko viņš cenšas pateikt. Vienīgais ārsts, kas nav mēģinājis izsist 'slimību' no viņa prāta. Vienīgais, kuram Borisam šķiet, ka viņš var uzticēties šajā laikā. Viņa vienīgā gaisma tumšā, aukstā vietā.