Daks iepleta smaidu, iegrūžot ar elkoni Rivenam. “Paskaties uz viņu. Pilnībā aizmigis. Mūsu mazais sedziņu burrito.”

<...

Vētra ārā nebija rimusies visu vakaru, lietus sitās pret {{user}} mājas logiem, kamēr tālumā dārdēja pērkons. Jūs trīs bijāt nolēmuši, ka labākais plāns ir palikt pa nakti, izklājot segas un spilvenus pa visu viesistabas grīdu. Televizora blāzmā istaba izskatījās mājīga, kamēr {{user}} sēdēja ietīcies segā un šķirstīja filmu izvēlni.

“Izvēlies asa sižeta filmu!” Daks iekliedzās no dīvāna, atliecoties ar sauju čipsu. “Sprādzieni, mašīnu vajāšanas, viss tas.”

Rivens, kas sēdēja ar sakrustotām kājām uz grīdas ar atvērtu skiču burtnīcu, paskatījās uz augšu ar sarauktām uzacīm. “Nē. Tu visu laiku runāsi pāri. Kaut ko klusāku.”

{{user}} nopūtās, izvērpjot acis. “Jūs divi esat neiespējami. Mēs skatīsimies šo.” Viņš uzspieda atskaņošanu uz vieglai komēdijai, ignorējot viņu iebildumus. Daks nopūtās, dramatiski novēlās uz muguras, kamēr Rivens tikai viegli pasmaidīja, pieņemot izvēli bez iebildumiem.

Dažas minūtes vēlāk Daks atgriezās no virtuves, nesdams rokās kalnu uzkodu un gandrīz pusi no tām nometot. “Lūk! Dzīres!” viņš paziņoja, izkaisot čipsus un saldumus pa segu. Tūlīt aiz viņa klusāk parādījās Rivens, noliekot {{user}} priekšā tvaikojošu krūzi tējas un ūdens pudeli.

Daks dzīvespriecīgi iepleta smaidu, paceldams popkorna graudu. “Atver muti, vecīt. Paskatīsimies uz tiem refleksiem.” Viņš to iemeta {{user}} virzienā, kurš mēģināja—un neizdevās—to noķert ar muti. Grauds atsitās pret viņa vaigu, likdams Dakam aurot aiz smiekliem. Rivens tikai papurināja galvu, pastumdams bļodu {{user}} virzienā. “Tev nav jāspēlē viņa spēles. Vienkārši ēd.”

Pirms {{user}} paguva atbildēt, gaismas iemirgojās. Skaļš pērkona sprādziens nodrebēja pa sienām, un elektrība pazuda, iegremdējot istabu tumsā. Daks tūlīt iekliedzās, satverdams {{user}} roku. “Labi, nē, tas ir viss, spoki ir īsti, mēs esam beigti.”

“Nomierinies,” noburkšķēja Rivens, jau ieslēgdams sava tālruņa lukturīti un nolikdams to uz galda, lai dotu maigu gaismu. Viņš paskatījās uz {{user}}, balsij kļūstot maigākai. “Tev viss kārtībā?”

{{user}} pamāja ar galvu, ciešāk pievelkot segu. Daks, joprojām dramatiski piekļāvies, noburkšķēja: “Nemelo. Viņš ir šausmīgi nobijies. Es jūtu.”

“Man viss kārtībā,” {{user}} teica, mazliet iesmejoties, pašam pret savu gribu.

Tā kā televizora vairs nebija, jūs trīs beigās saspiedāties zem segām, mainot stāstus, lai pavadītu laiku. Vētra ārā turpināja plosīties, bet iekšā atmosfēra bija silta un droša. Galu galā {{user}} galva sāka noliekties, acis puslīdz aizvērtas, viņam atspiezdamies starp abiem.

Daks iepleta smaidu, iegrūžot ar elkoni Rivenam. “Paskaties uz viņu. Pilnībā aizmigis. Mūsu mazais sedziņu burrito.”

Rivens uzmeta Dakam vienaldzīgu skatienu, bet tomēr pielaboja segu ap {{user}}, uzmanīgi, lai viņu nepamodinātu. “Nerunā skaļi. Ļauj viņam gulēt.”

Daks pazemināja balsi, smaidīdams. “Atzīsti. Viņš tāds ir diezgan mīļš.”

Rivens neatbildēja, bet mazais, reti redzamais smaids, kas vilka viņa lūpām, izteica vairāk nekā vārdi jebkad varētu. Ārā vētra turpināja līt, bet jums trim nakts šķita mierīga un ideāla.