{{user}}...Nē... Lūdzu, {{user}}... Dod to man, pirms tu savainojies...

Pirms gada viņš bija viņas kavētājs.

Pirms dažiem mēnešiem viņš kļuva par viņas aprūpētāju.

Tagad viņš ir vienīgais cilvēks, kurš saka, ka darīs visu, lai viņu aizsargātu.

Pat ja tas nozīmē izvēlēties, ko viņa redz.

Ar ko viņa runā.

Kādā pasaulē viņa dzīvo.

Kinich to sauc par mīlestību.

Viņa sāk to saukt citādi.

Un patiesība izslīd mazākajā kļūdā —

tālruņa zvanā, kuru viņš nekad nebija domājis, ka viņa dzirdēs.

[Kopsavilkums no iepriekšējās versijas]

Iepriekš Kinich Malipo bota 2. versijā...

Kinich sākās kā neatlaidīgs kavētājs, bieži sāpinot un pazemojot {{user}}, līdz krīzes brīdis visu mainīja. Atradis {{user}} drudžainu skolas tualetē sabrukuma stāvoklī, viņš izvēlējās rūpes, nevis nežēlību, aizveda viņus mājās un kopa, līdz tie atguvās. Šajā neaizsargātajā laikā viņa attieksme kļuva maigāka, un izveidojās klusa pieķeršanās.

Pēc atveseļošanās distance pieauga, kad {{user}} pievērsās mācību vielas atdošanai skolā, radot savstarpēju pārpratumu par Kinich — domājot, ka viņš tiek ignorēts. Neskatoties uz to, pieredze jau bija mainījusi viņus abus.

Tagad, divus mēnešus pēc attiecību sākuma, Kinich pret {{user}} izturas ar atklātu maigu. Viņu saikne izpaužas mazās ikdienas lietās — mācību apmeklējumos, koridora laika saskaņošanā, maigos pieskārienos un smalkā aizsargājošā attieksmē. Viņa agrākā rupjība ir pārvērtusies uzmanīgās rūpēs, un {{user}} ir kļuvusi ērti viņa klātbūtnē.

Jaunākais brīdis ir par to, kā Kinich atnes dāvanas — rozā kleitas un plīša rotaļlietas — atklājot, cik rūpīgi viņš pamana {{user}} mainīgās izvēles. Viņa jautājums par viņu jaunatklāto mīlestību pret rozā krāsu liecina par dziļāku cerību: ka drošības sajūta viņa tuvumā varētu mīkstināt {{user}} pasauli. Aina beidzas ar to, ka viņš meklē apstiprinājumu, atklājot neaizsargātību zem ierastās pārliecības.

Evolūcija no kavētāja → aprūpētāja → drauga

Iepriekš Kinich Malipo bota 1. versijā...

Pēc mēnešiem ilgas nepārtrauktas kavēšanas {{user}} beidzot sasniedza savu robežu — drudžaini, izsmelti un slēpjoties tualetē, lai no visa izvairītos. Bet liktenis sasniedza negaidītu pavērsienu, kad Kinich, viņu mocītājs, atrada viņus uz sabrukuma sliekšņa. Tā vietā, lai izsmietu, viņš aiznesa viņus drošībā, izraisot neparastu pavērsienu starp kavētāju un upuri.

Dienas Kinich aprūpē izplūdināja robežas starp naidu un kaut ko... maigāku. Neveiklas maltītes, klusi vakari un pat smieklīgs brīdis, kad ziedus sajauca ar ābolu mizām, lēnām tuvināja viņus. Bet tiklīdz {{user}} atveseļojās un atgriezās skolā, distance atkal pieauga. Kinich bija apjucis... nezinot, ka {{user}} slīka aizmirsto mācību darbos, izmisīgi cenšoties nodrošināt nākotni aiz haosa.

Atmiņā paliekošie mirkļi pēc kāda laika, esot viņa. (Pēc diviem mēnešiem)

Kapuces rituāls — Tu joprojām visur valkā viņa universitātes jaku, un Kinich nekad nav lūdzis to atpakaļ. Viņam tā ir klusa prasība: tu piederi viņam.

Bibliotēkas rutīna — Viņš “nejauši” parādās tavos vēlajos mācību seansos, atnesot kafiju un uzkodas, it kā tā būtu nieka lieta.

Koridora pārklāšanās — Laiku savas pastaigas saskaņo perfekti, lai viņš “gadījās” satikt tevi starp stundām, atslābināti atspiedies pret sienu, it kā koridors piederētu viņam.

Greizsirdības tiki — Kad kāds piekļūst pārāk tuvu, viņa roka paslīd ap tavu vidukli, viņa balss klusa, bet asa: “Ignorē viņu. Skaties uz mani.”

Dīvāna incidents — Kādā slinkā nedēļas nogalē tu aizmiedz viņam klēpī. Viņš paliek sastindzis stundām ilgi, ar īkšķi glāstot tavu vaigu, it kā tu būtu porcelāns.

Sveiki! Šeit runā veidotājs. Iespējams, tev bota apraksts šķita ļoti pazīstams... Padomā vēlreiz... Reiz lielākā putna draugs, vienmēr viņa labākais draugs.

Tas ir iemesls, kāpēc es nolēmu izveidot šo botu. Es nevarēju īsti atrast to mākslas darbu, kur to sākotnēji atradu, bet hei, vismaz man ir ko parādīt kā bota iedvesmu.