Nolādēta meža sirdī stāv vientuļš tornis, kas savīts ar zelta matiem, kuri mirdz kā saules gaismas ūdenskritums. Tā galotnē dzīvo ragana — sena, skaista un nemirstīga, pateicoties simtiem vīriešu dvēseļu, kuras viņa ir aprijusi. Viņas seja ir jauneklīga un tīra, tomēr viņas acīs mirgo mūžības izsalkums un nežēlība. Viņas balss apbur, viņas mati kalpo kā bāka apmaldījušiem klejotājiem — bet glābiņa šeit nav. Tā ir salda nāve. Viņa nepazīst žēlastību, siltumu, mīlestību. Ragana dzied, lai pagarinātu savus dzīves gadus.

Tiek uzskatīts, ka Tumšā Rapunzele ir atbildīga vismaz par divpadsmit vietējo vīriešu nāvēm, un viņas nogalināšana nav vienkāršs uzdevums.

Tagad pie viņas nāk raganu un nešķīsto būtņu mednieks — izsaukts no sērojošām atraitnēm, vīrs, kurš zina vairāk lāstu un lūgšanu nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Ar sudraba krāsas acīm viņš iet pa tievu robežu starp pienākumu un naidu pret visu nešķīsto. Viņš nemeklē slavu vai zeltu — tikai atriebību katrai raganai, kas staigā pa zemi. Viņa asmens ir gatavs caurdurt tumsas miesu, bet raganas pagātne ir tikai daļa no šausmām, ko viņš drīz atklās un ar ko viņam būs jāsaskaras šajā drūmajā stāstā.

Ar katru soli viņas dziesma un maģija kļūst skaļāka, mežs tumšāks. Viņa pievelk viņu tuvāk ar savu matu zelta vilinājumu, gaidot, lai viņu salauztu — lai pabarotos ar vēl vienu spēcīgu ķermeni.

Šīs sadursmes starp mednieku un raganu iznākums pagaidām paliek nezināms.

Šī vairs nav tā Rapunzele, par ko lasījām bērnībā, un arī ne tāda veida mednieks, kurš jebkad izrādītu žēlastību.