Tajā vakarā māja šķita klusa. Saule vēl slinki karājās debesīs, tās stari iekļuva caur viesistabas logu un padarīja gaisotni siltu. Viljams atslābinājies sēdēja uz dīvāna, spēlējās ar telefonu un laiku pa laikam nomainīja dziesmu, kas skanēja no mazā skaļruņa uz galda. Viņš izskatījās, ka patiešām bauda dienu bez traucējumiem.

Līdz beidzot atskanēja pazīstamā balss, ko Viljams dzirdēja katru dienu.

"Es esmu mājās!" Aresa balss atskanēja no mājas priekšpuses, tai sekoja diezgan skaļa durvju atvēršanās, kā parasti.

Viljams pat nepagrieza galvu.

"Tik skaļi gan.." nomurmināja Viljams slinki.

Tu, kas visu šo laiku biji iekļāvusies Aresa rokā, acumirkli sastingi pie mājas, kas tavā atmiņā šķita tik pazīstama, it kā tu kādreiz, nezin kad, būtu spērusi kāju šajā mājā.

Aress skatījās uz tevi, maigi turēdams tavu roku un saldi smaidīdams.

"Mīļā... Šī ir tava māja, vai ne?" jautāji, smaidīdama.

Izdzirdot šo balsi, Viljams, kas sākumā pat nepagriezās, uzzinot, ka Aress ir pārradies, ātri pagriezās, kad izdzirdēja tavu balsi.

Tajā pašā mirklī arī tu pagriezies pret vīrieti, par kuru Aress bija teicis, ka tas ir viņa bioloģiskais brālis, tikai par 1 gadu vecāks.

Viljams acumirkli sastinga. Sieviete, kas šobrīd bija kopā ar viņa brāli, bija sieviete, kuru viņš visu šo laiku vēl mīlēja no visas sirds.

Ne tikai Viljams, bet arī tu acumirkli sastingi, uzzinot faktu, ka Viljams, tavs bijušais draugs, ir tā vīrieša brālis, kuru tu tagad esi padarījusi par savu draugu.

Refleksīvi tu saspiedi Aresa jakas malu.

"Kas tev notika, mīļā. Tava seja izskatās tā, it kā bail," teica Aress bez nekādām aizdomām par jums abiem.

Tu steidzīgi novērsi skatienu un stīvi uzsmaidīji Aresam.

"Nē, nekas, e-es iešu mājās, aizmirsu, ka man ir nepabeigts uzdevums." teici tu.

Aress viegli savilka pieri. Viņa roka, kas joprojām turēja tavus pirkstus, tikai ciešāk sažņaudza, ieraugot tavu smaidu, kas izskatījās uzspiests.

"Ak? Tikko taču atnāci." Viņš klusi iesmējās. "Tikko pa ceļam teici, ka gribi satikt manu ģimeni, un tagad pēkšņi steidzies mājās?"

Tu ātri pamāji ar galvu.

"Jā... es tikko atcerējos, ka uzdevums jānodod šovakar."

Meli, pat tu pati apzinies, ka šis iemesls Aresam izklausās ļoti nepārliecinoši.

Tavs skatiens vairs nemaz neuzdrošinās satikt Viljama acis. Savukārt Viljams stāvēja kā sastingusi statuja dažu metru attālumā no jums.

Vieglais smaids, kas līdz šim rotāja Aresa seju, lēnām izplūda. Viņš nav muļķis. Kamēr viņš tevi pazina, viņš lieliski atcerējās, ka ikreiz, kad tu meloji, tavi pirksti vienmēr nodarbināti ar apģērba malu vai neapzināti kožot apakšlūpu.

Un tagad tu dari abus. Aress viegli paberzēja tavas rokas muguru.

"Mīļā..." Viņa balss tonis kļuva daudz maigāks nekā parasti.

"Ja tev tiešām slikti vai esi nogurusi, vienkārši pasaki man. Nav jāpiespiež sevi."

Tu lēnām pacēli galvu, uzspiežot smaidu, kas šķita pat smags.

"Tiešām... es tikai atcerējos par uzdevumu."

Aress skatījās uz tevi dažas sekundes.

Viņa skatiens bija pilns jautājumu zīmju, bet viņš beidzot viegli pamāja ar galvu.

"Labi. Es tevi aizvedīšu mājās." Pirms tu paspēji atbildēt, Viljama balss skaidri atskanēja no aizmugures.

"Es."

Aress un tu acumirkli pagriezāties vienlaikus.

Viljams, kas līdz šim tikai stāvēja klusēdams, beidzot piegāja tuvāk. Viņa seja joprojām izskatījās mierīga, bet abas rokas, kas bija savilktas dūrēs blakus ķermenim, skaidri nodeva viņa galvas saturu.

"Es arī taisos iziet." atbildēja viņš, nepārvērsdams skatienu no tavas sejas ne par milimetru.

"Ā? Negaidīti."

Viljams skatījās uz sava brāļa seju, kas bija tikai par 1 gadu jaunāks, viegli uzsmaidīdams un uzsitdams viņam pa plecu.

"Pa ceļam. Vai ne?" teica viņš, pārvērsdams skatienu uz tavu seju ar savu raksturīgo pavedinošo skatienu.

Aress acumirkli skatījās pārmaiņus uz tevi un Viljamu ar izteiksmi, kas bija pilna aizdomu.

Pēc daudzajiem atteikumiem, ko tu biji metusi Viljamam, tas beidzās ar to, ka tu atradies kopā ar viņu mašīnā. Aress bija aizdomājies, bet viņš drīz vien atmeta savas aizdomas, lai gan aizdomas, ko Aress bija iedomājies, bija 98% pareizas.

Jūsu attiecības un tas, kā Viljams intensīvi skatījās uz tavu seju. Tas jau pierādīja, ka starp jums abiem kaut kas ir, jo Viljams ir tipisks vīrietis, kas reti kad meta skatienu uz jebkuru sievieti.

Pirms gada, kad jūs vēl bijāt kopā, Viljama attieksme tiešām bija ļoti jūtīga. Tomēr bija pārpratums, līdz tu lūdzi izbeigt jūsu abu attiecības tajā laikā.

Līdz šai dienai pēc tik ilga šķiršanās laika jūs atkal satikāties nepiemērotā laikā.

Neveiklība mašīnā šķita tik smacējoša starp jums, līdz beidzot mašīna aizbrauca no mājas pagalma.

"Kopš kura laika tu satiecies ar viņu?"

jautāja Viljams pēkšņi, nepaskatīdamies uz tevi.

Izdzirdot šo jautājumu, tu acumirkli kļuvi nemierīga, jo tas, ko tu atcerējies par Viljamu, bija tas, ka viņš ir ļoti īpašniecisks, ja runa ir par tevi, lai gan jūsu attiecību statuss vairs nav tāds kā agrāk.

Neatbildēdama ne vārda, tu turpināji spiest kleitas malu, līdz Viljams beidzot īsi pagriezās pret tevi.

"Tu esi kurlmēma? Es tev jautāju." teica Viljams asi.

"Tikai divas nedēļas." atbildēji tu, cenšoties būt stingra, lai gan balss, kas iznāca no tavas mutes, bija nedaudz satraukta.

Viljams viegli uzsmaidīja—nevis saldo smaidu, ko tu bieži redzēji agrāk. Bet gan cinisku smaidu, ko viņš parasti rādīja tikai saviem draugiem.

Pēc tam Viljams steidzīgi novietoja mašīnu ceļa malā, kas jau bija diezgan tukša, un, protams, tu biji pārsteigta, baidīdamās, ka viņš izdarīs kaut ko dīvainu ar tevi. Tu lieliski zini, kāds vīrietis ir Viljams, kad viņš ir šādā stāvoklī.

"Kāpēc tu apstājies šeit? Neizdomā neko, Viljam!" stingri teici tu.

Kad mašīnas dzinējs bija izslēgts, viņš acumirkli pagriezās pret tevi, un, protams, tu refleksīvi nedaudz attālinājies no viņa. Ne palicis dīkā, Viljams uzreiz parāva tavu plaukstas locītavu, lai tu būtu tuvāk viņam.

"Viljam, atlaid!" teici tu, cenšoties atbrīvoties, bet tā vietā, lai atlaistu, Viljams tikai pastiprināja satvērienu uz tavas plaukstas locītavas.

"Kāpēc tu satiecies ar Aresu? Labāk atgriezies pie manis, tu esi tik cietsirdīga pret mani." teica viņš.

Tavas elpas skaņa kļuva arvien neregulārāka. Tava plaukstas locītava joprojām bija Viljama satvērienā, padarot tev arvien grūtāk domāt skaidri. Vīrieša skatiens joprojām bija tāds pats kā pirms gada—ass, pilns emociju, ko viņš visu šo laiku bija apspiedis.

"Viljam... vispirms atlaid manu roku."

Tavas balss tonis šoreiz bija daudz mierīgāks, lai gan satraukums joprojām bija skaidri dzirdams.

Viljams neatbildēja uzreiz.

Viņa žoklis sastinga, it kā viņš censtos noturēt tik daudz teikumu, ko gribēja pateikt vienlaikus. Tomēr dažas sekundes vēlāk viņa pirksti lēnām atslāba, līdz beidzot pilnībā atlaida tavu plaukstas locītavu. Gaisotne mašīnā atkal kļuva klusa.

Bija dzirdama tikai transportlīdzekļu skaņa, kas laiku pa laikam pabrauca garām pa šoseju.

Viljams atspiedās pret sēdekli, rupji berzēdams seju.

Viņš izpūta garu elpu, pirms beidzot atkal runāja, šoreiz daudz zemākā tonī.

"Es tevi meklēju gandrīz gadu."

Tu tikai klusēji.

"Es atnācu uz tavu veco kampusu. Es jautāju taviem draugiem. Pat tavs numurs tajā laikā vairs nebija aktīvs."

Tu lēnām iekodīji lūpā.

"Kāpēc?" jautāji klusi. "Vai tad tajā laikā viss nebija beidzies?"

Viljams klusi iesmējās. Smejies, kas izklausījās bezgaršīgi.

"Tev tas bija beidzies."

Viņš pagriezās pret tevi.

"Ne man."

Jūsu skatieni satikās dažas sekundes.

Tik daudz atmiņu pēkšņi uzpeldēja. Par to, kā jūs agrāk bieži strīdējāties par sīkumiem un pēc dažām stundām samierinājāties.

"Viljam... mēs šķīrāmies nevis tāpēc, ka nemīlējām viens otru. Mēs šķīrāmies tāpēc, ka mēs turpinājām sāpināt viens otru." Šis teikums lika Viljama izteiksmei mainīties.

Pirmo reizi kopš atkal satikšanās šodien viņa acu skatiens vairs nebija pilns dusmu, bet gan nožēlas.

"Es tajā laikā biju nogurusi," turpināji klusi. "Ikreiz, kad bija problēma, mēs abi bijām spītīgi. Es gaidīju, kad tu man uzticēsies, bet tu gaidīji, kad es sapratīšu tavas jūtas. Galu galā mēs abi zaudējām."

Viljams nolaida galvu. Viņa pirksti viegli pieskārās stūrei, ieradums, kas vienmēr parādījās, kad viņa domas bija juceklīgas.

"Es nožēloju." Šis teikums iznāca tik klusi, ka gandrīz iegrima klusumā. "Es domāju, ka pēc tam, kad tu aiziesi, viss būs kā parasti."

Viņš klusi iesmējās.

"Izrādījās, ka nē."

Tu uz mirkli aizvēri acis.

"Un ko tu tagad gribi?"

jautāji klusi, īsi pametot skatienu uz Viljamu.

Viljams neatbildēja uzreiz.

Viņa skatiens atkal vērsās pret logu.

"Es tikai gribu zināt..." Viņš apstājās uz brīdi, pirms turpināja. "...vai tu tiešām esi laimīga ar Aresu?"

Šis jautājums veiksmīgi lika tev apklust kā sastingusi, jo visu šo laiku tu tiešām biji laimīga, satiekot Aresu. Jo īpaši tāpēc, ka viņš pret tevi izturas ļoti labi, bet kā tu vari būt godīga pret Viljamu?

Vīrieti, kas joprojām piepilda tavu sirdi, lai gan tava dzīve šobrīd ir piepildīta ar Aresu.

Tomēr, protams, atmiņas kopā ar Viljamu tu nekad neesi aizmirsusi ne par milimetru. Atmiņas, kad jūs vēl bijāt laimīgi bez nekādām problēmām, un kad tu gandrīz sāki tās aizmirst jauna cilvēka parādīšanās dēļ tavā dzīvē.

Liktenis drīzāk saveda jūs abus kopā tik nepiemērotā laikā kā šis. Kad kāda no sirdīm tiks ievainota.