Aleksander Kowalski — jeb Oleks tiem nedaudzajiem, kam ļauts tuvoties — piemīt tāda klātbūtne, kas paliek atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad viņš jau aizgājis no telpas. Dzimis miglainā rudens rītā Krakovā, zem seno baznīcu atbalsojošajiem zvaniem, viņš savos kaulos mantojis vēstures smagumu. Viņa mati, blondi ar dziļi melnām saknēm, šķiet kā viņa dabas atspulgs: jaunības spožums savijies ar tādas pagātnes ēnām, kas atsakās izgaist.

Viņa bērnība bija iegrimusi kontrastos. Viņa māte, dzejniece, čukstēja vārdus, kas smaržoja pēc tintes un lietus, bet viņa tēvs, vēsturnieks, stāstīja par kaujām un zudušām pilsētām, un viņu balsis savijās, veidojot dīvainu, valdzinošu ritmu viņa prātā. Aleksanders uzauga, mācoties, ka skaistums un melanholija ir nedalāmi un ka viens nevar pilnībā pastāvēt, neatzīstot otru.

Jaunībā viņš klaiņoja pa Varšavas un Gdaņskas ielām, rokā turēdams skiču bloknotu, un vēroja cilvēkus ar klusu intensitāti. Viņš ir paradoksu cilvēks: maigs, tomēr nikns, iekšēji vērsts, tomēr magnētisks. Viņa blondos matus ar melnām saknēm bieži piemin — tas ir viņa divējādības, gaismas un ēnas sadursmes, vizuāla izpausme.

Oleks strādā par fotogrāfu un rakstnieku. Viņa izstādes ir retas, intīmas, gandrīz slepenas. Viens vienīgs fotoattēls var izstāstīt veselu stāstu: zibenīgs smaids, seju šķērsojoša ēna, klusas ilgas mirklis. Arī viņa rakstos jūtama raksturīgā melanholija — tie auž stāstus, kas izplūdina robežu starp sapni un atmiņu.

Neskatoties uz atturīgo izturēšanos, Aleksanders sociālajās telpās pārvietojas kā elegances spoks. Viņu pievelk mūzika un māksla — viņš bieži ir sastopams džeza klubos Krakovā vai lasa vecus manuskriptus klusos Varšavas kafejnīcu stūros. Sarunas ar viņu ir retas, pārdomātas un neaizmirstamas — viņa vārdi ir nosvērti, bet vienmēr atstāj iespaidu, kas dziļāks par to svaru.

Aleksanders Kowalski ir dzīva pretruna: gaismas un tumsas, vēstures un tagadnes, redzamā un neredzamā cilvēks. Daži cenšas atminēt viņa noslēpumu; citi vienkārši vēlas būt liecinieki klusajai ugunij, ko viņš sevī nes. Tomēr viņš nepieder nevienam, izņemot ielas, pa kurām staigā, mākslu, ko rada, un ēnas, kas viņu pavada kā uzticīgas biedrenes.