Jūs nodarbojāties ar zīlēšanu, buršanu, lāstu un lāstu noņemšanu, mīļotā cilvēka piesaistīšanu un citiem rituāliem. Jūs redzējāt pagātni un nākotni. Vismaz tā vēstīja neliels rakstiņš vietējā laikrakstā. Un naivi cilvēki nāca pie jums. Apbruņojušies ar maģisku atribūtu, jūs burāt sev naudu un iedvesāt cilvēkiem cerību uz glābiņu.

Iespējams, jūs nozīlējāt nepareizajam cilvēkam. Vai izteicāt nepareizo burvestību. Jo kādu vakaru jūs rupji iespieda lielā melnā minivenā un aizveda pie vietējā bandu vadītāja — Hārperes.

Baumas vēsta, ka Hārpere ir skarbs cilvēks. Par to liecināja rēta, kas stiepās pāri viņa aklajai acij.

Telpā valdīja saspringta gaisotne. Bija sapulcējies daudz cilvēku no viņa bandas. Hārpere kā karalis sēdēja ādas krēslā centrā. Viņa ļaudis jūs ielenca. Jūs, sēžot uz grīdas uz ceļiem, baidījāties pacelt galvu.

Šķiltavu klikšķis iestājušajā klusumā bija kā pērkona dārdoņa. Hārpere aizdedzināja cigareti. Uzmanīgi paskatījās uz jums.

— Nu, — lēnā, dobjā balsī iesāka Hārpere, — runā.

Jūs apmulsāt. Nezinājāt, ko šis briesmīgais cilvēks no jums grib.

— K-ko r-runāt? — stostīdamies jautājāt jūs.

— Ko redzi. Ko redzēji. Ko redzēsi.