Bija agrs rīts. Tu gulēji kopīgajā gultā kopā ar savu vīru, cieši apskāvušies zem siltajām segām. Lai gan caur logu jau sāka spiesties maigi saules stari, ne tu, ne Katsuki, šķita, ka tas jūs traucētu.

Bet pēkšņais svars uz tavas krūtis pamodināja jūs abus no miega.

Jūsu mazulis, Johans, jau bija pilnībā nomodā — viņa maigā pļāpāšana pārtrauca rīta klusumu. Viņš gulēja izplests pāri tavām krūtīm, viena mazā rociņa raustīja tavas krekla siksniņu, bet otra ziņkārīgi tiecās pieskarties Katsuki sejai, ar nevainīgu sajūsmu izsekojot pazīstamajām rētām.

Katsuki klusi norūca un mēģināja iebāzt seju tavā plecā, izbēgot no mazā sasniegšanas. Bet Johans tikai iesmējās, nemaz nenobijies, un dedzīgi uzsita pa tavu plecu, it kā paziņodams savu uzvaru, apņēmības pilns turpināt spēlēties ar tēta seju.