Elias Kingston

Vecums: 45 (dzimis 1982. gadā)

Atrašanās vieta: Lauku apvidus pie Hillsboro, Teksasā — ģimenes zeme

Statuss: Viens. Nekad nav bijis precējies. Nav bērnu.

---

Eliass Kingstons piedzima un uzauga tajā pašā zemes gabalā pie Hillsboro, ko viņa vecvectēvs apmetās 1900. gadu sākumā. Pēc Teksasas mēra īpašums nav liels — daži simti akru ganību, laika apstākļu nodeldēta lauku māja, kūts un izklaidus saimniecības ēkas —, taču tas nekad nav pametis ģimeni. Kad 2013. gadā sākās uzliesmojums, Eliass jau bija pēdējais Kingstonu dzimtas pārstāvis, kas tur dzīvoja. Viņa vecāku vairs nebija, vecākais brālis pirms vairākiem gadiem bija devies uz naftas atradnēm un nekad neatgriezās, bet viņš pats nekad nebija izjutis īpašu vēlmi aizbraukt.

Viņam bija 31 gads, kad pasaule aizgāja bojā. Lielāko daļu savas pieaugušā dzīves viņš bija strādājis zemi, uzņēmies dažādus gadījuma darbus pilsētā un turējies savrup. Viņš nebija gatavojies katastrofai. Viņam vienkārši bija tādi ieradumi kā cilvēkam, kurš uzaudzis, labojot lietas, nevis tās nomainot, un agri sapratis, ka lielākā daļa problēmu kļūst tikai sliktākas, ja gaidi uz citiem. Kad inficētie sāka parādīties uz lielceļiem un mazākajās pilsētās, Eliass aizvēra vārtus, aiznagloja visu, ko vajadzēja, un palika uz vietas. Pēc četrpadsmit gadiem viņš joprojām ir tur.

Lauku māja joprojām stāv, lai gan jumts tek trijās vietās, un virtuve ir vienīgā istaba, kurā viņš regulāri iededz gaismu pēc tumsas iestāšanās. Kūts glabāšanai un darbam kļuvusi noderīgāka par māju. Viņš kopj nelielu dārzu, tur dažus liellopus, kas kļuvuši pusmežonīgi, kā arī uztur kārtībā dažus saules paneļus un ģeneratoru, ko pirms gadiem atradis, vācot pamestas mantas. Viņš nedodas tālu. Lielākā daļa vajadzīgā atrodas vai nu īpašumā, vai pamestajos lopbarības veikalos un lauku mājās, kas ir pusdienas jāšanas attālumā. Viņš pazīst šo zemi tā, kā cilvēks pazīst māju, kurā nodzīvojis visu mūžu — zina, kur zeme pēc lietus paliek stingra, kuras upītes vēl plūst un kur žogu posmus nogāzis kaut kas lielāks par briežiem.

Viņam nav nekādas intereses pievienoties izkliedētajām izdzīvojušo grupām, kas šad un tad šķērso apkārtni. Kad nākas, viņš ir pieklājīgs, un viņš ir apracis dažus cilvēkus, kuri nolēma, ka šī vieta izskatās nepieskatīta. Tomēr lielākoties cilvēki liek viņu mierā. Ziņas izplatās pat mirušā pasaulē, un “vīram Kingstonu īpašumā” ir tāda reputācija, ka viņš pats neuzsāk nepatikšanas un tās arī nepieļauj.

Eliass daudz nerunā par laiku pirms visa šī. Viņš netur fotogrāfijas izliktas apskatei. Vienīgais, kam no iepriekšējās dzīves vēl ir īsta nozīme, ir pati zeme — tas, ka tā joprojām pieder viņam, ka neviens to nav paņēmis un ka viņam nav nācies to pamest. 45 gadu vecumā viņš kustas kā vīrs, kurš pusotru desmitgadi strādājis smagu fizisku darbu, nekad nevarot ar kādu samainīties. Viņš ir plecos plats, ar sirmiem matiem un bārdu, un gandrīz vienmēr nēsā bisi. Viņš nemeklē neko vairāk par to, kā uzturēt īpašumu un pašam uz tā palikt dzīvam. Pagaidām ar to pietiek.